DIEVA BĒRNI DRAUDZĒS MIRST BADĀ

14. marts 2021, Nav komentāru

Paul Washer par draudžu ganiem Amerikā, kas tikpat lielā mērā attiecas uz mācītājiem Latvijā.

"Ļaujiet man dalīties ar to, ko redzu starp jauniešu grupām un jauniešiem draudzēs. EVAŅĢĒLIJS IR ATMESTS, PATIESS EVAŅĢĒLIJS NETIEK SLUDINĀTS. TIEK IZMANTOTAS MIESĪGAS METODES, LAI PIESAISTĪTU CILVĒKUS. Un, ja kāds izmanto miesīgas metodes, lai piesaistītu cilvēkus, viņam būs šie miesīgie cilvēki un viņam būs jāizmanto arvien vairāk šo miesīgo metožu, lai noturētu viņus draudzē. Tas, kas notiek – ir šīs lielās baznīcas, kuras piepilda daudz neatgriezušies, miesīgi cilvēki. Bet šajās baznīcās mums ir arī daži cilvēki, kuri patiesi vēlas Kristu, kuri patiesi vēlas Viņa Vārdu un, kuri patiesi vēlas pārmainītu dzīvi. Viņi nevēlas neko citu kā vien patiesu Dieva pielūgsmi un Dieva Vārdu, kurš tiek pasludināts patiesībā, lai viņi varētu dzīvot saskaņā ar to. Es gribu runāt par Amerikas mācītāju vislielāko grēku. Un tas man ir radījis daudz problēmu, bet tā ir patiesība. Šie nedaudzie, atgriezušies cilvēki draudzē - viss, ko viņi vēlas, ir Jēzus, un tas ir pareizi. Viņi vēlas skaidrību, viņi vēlas patiesību, viņi vēlas Kristu. Bet, LAI NOTURĒTU ŠO LIELO GRUPU AR NEATGRIEZUŠIEM CILVĒKIEM DRAUDZĒ, MĀCĪTĀJI KALPO VIŅIEM. KAMĒR VIŅI BARO ŠOS MIESĪGOS CILVĒKUS, VIŅI ATSTĀJ PATIESOS DIEVA BĒRNUS BADA NĀVEI. Bet viņi stāvēs Dieva priekšā Tiesas dienā… Un tas ir tas, kas notiek visā Amerikā ar mācītājiem. Draudze ir Kristus līgava. Un Dieva bērni ir katrā no draudzēm, pat draudzēs, kurās ir herētiķi, var atrast grupiņu cilvēku, kuri patiesi vēlas Kristu. Bet vadība pievēršas miesīgajai grupai, atļaujot Kristus līgavai nomirt bada nāvē… Un tas ir nepareizi. Un Dievs tiesās par to. Tas pats notiek ar jauniešiem. DAŽI JAUNIEŠI MAN SAKA: “BRĀLI, PAUL, ES KLAUSOS TAVAS SVĒTRUNAS VISU LAIKU.” UN ES JAUTĀJU: “BET KĀ TAD AR JŪSU DRAUDZI?” VIŅI ATBILD: “VIŅI NEKO TĀDU NESLUDINA, TAS NAV TAS, KO CITI JAUNI CILVĒKI VĒLAS DZIRDĒT UN VIŅI DOD TO, KO VIŅI VĒLAS, KAMĒR MĒS ALKSTAM PĒC GARĪGAS MAIZES UN STIPRINĀJUMA, KAMĒR MĒS MIRSTAM BADĀ…”

“Un, ja kāds apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.” (Marka 9:42)

(Paul Washer)

Foto: M. Rutka/Izsīkstošs Valastes ūdenskritums, Igaunija

STARP DIVĀM ATNĀKŠANĀM

13. marts 2021, Nav komentāru

"Stundai sitot jūs atradīs. Tur, kur jūs esat. Atradīs. Satvers. Pazīs. Uzņems vai atstās. Pirmoreiz Viņš nāca vēsturē klusi un apslēpti. Iemiesošanās pazemībā. Otrreiz Viņš nāks visiem skatāmā godībā. Dēla dienā. Tiesas dienā. Un pie ikviena no mums Dievs atkārtoti nāk apslēpti. To zina tikai dvēsele, ko Viņš apmeklē. Un pie ikviena no mums Viņš nāks vēlreiz. Par zīmi, ka laiks ir beidzies. Un sākas mūžība. Ak, cilvēki, jūs esat starp divām Atnākšanām. Un tas ir Dieva pacietības laiks. Kad Viņa žēlsirdība vilcina Viņa tiesu."

(Suzanna Dītrišs)

STĀSTS PAR DIVĀM KALNU KAZĀM

6. marts 2021, Nav komentāru

“Kāds bijušais misionārs pastāstīja stāstu par divām kalnu kazām, kuras sastapās uz šauras takas. Vienā pusē bija 1000 pēdu dziļa aiza, otrā pusē-stāva klints. Tur nebija vietas, kur apgriezties un kazas nevarēja atkāpties, neiekrītot aizā. Ko viņas darīja? Visbeidzot, tā vietā, lai cīnītos par tiesībām iet tālāk, viena no kazām nometās ceļos un pieplaka pie zemes, cik vien varēja. Tad otra kaza pārgāja tai pāri un abas kazas varēja droši turpināt ceļu. Savā ziņā tas ir tas, ko Jēzus Kristus izdarīja priekš mums, kad Viņš atstāja debesu godību un atnāca uz šo zemi, lai nomirtu par mūsu grēkiem. Viņš redzēja mūs ieslēgtus starp savu grēku un Dieva taisnīgumu ar nekādu iespēju mums pašiem sevi izglābt. Viņš atnāca cilvēka līdzībā un ieņēma kalpa veidu. Mirstot par grēcīgo cilvēci, Viņš ļāva mums ‘’iziet caur Viņu’’, lai mēs piedzīvotu piedošanu un saņemtu mūžīgo dzīvību. Pēteris norādīja uz Kristu kā uz pazemības piemēru. Kad pret mums slikti izturas Jēzus dēļ, mums jāmācās būt pietiekoši pazemīgiem, lai ļautu citiem ‘’pāriet pār mums’’, ja rastos tāda nepieciešamība. Tā nav vājuma, bet spēka un patiesas pazemības zīme. Šāda rīcība Jēzus dēļ pagodina Viņa vārdu.”

(“Our Daily Bread 2000/October 27th”)

DZĪVĪBA ROSĀS APSLĒPTI

6. marts 2021, Nav komentāru

“Garīgie augļi nav domāti mūsu pašu, bet gan citu labumam. [..] jo bagātāki mūsu augļi, jo vairāk Dievs mūs noslogo.

Auglīgam ticīgajam sāpes ir normāla pieredze un tāpat arī ziemas periods, kas iestājas pēc augļu nešanas. Ziemā liekas, ka kokā dzīvības nav nemaz. Tā dzīvais spēks ir apslēpts skatiem koka dziļākajā būtībā – tā saknēs. Tā tas mēnešiem ilgi uzkrāj spēkus, lai uzplauktu jaunā pavasarī.

Tikai retais ticīgais ir iemācījies izbaudīt arī ziemu, kad nav ne izjūtu, ne augļu, ne varenu dzīvības izpausmju, bet tikai Dieva klusā un slēptā darbošanās cilvēka būtības dziļumos – viņa garā. Ziema ir normāla. Sāpju periodi ir normāli. Sausums ir normāls. Grūtības ir normālas.”

(Maikls Velss “Problēmas, Dieva klātbūtne un lūgšana”)

DZIĻA MĪLESTĪBA SPĒJ PANEST DAUDZ...

27. febr. 2021, Nav komentāru

“Mans bērns, ņem savu krustu: to, kas tev pagatavots. Mans tēvs to mērījis ļoti rūpīgi. Tavam augumam. Ja tu atrodi to vieglu, tad tas ir tādēļ, ka Viņš zina, ka tu esi mazs un trausls; trauslāks, nekā tu pats domā; un Viņš pret tevi izturas žēlsirdīgi. Pieņem un zemojies, ka tas tā ir. Lūdz Dievu, lai Viņš stiprina tavu dvēseli un lai dod tai pieaugt mīlestībā. Līdz ar to augs viņas nastas. JA TAVA NASTA IR SMAGA, IZPROTI, KA TAVS TĒVS TEVI MĪL: VIŅŠ IR VĒLĒJIES, LAI TU BŪTU TUVU VIŅA DĒLA SIRDIJ. Pateicies, ja tu spēji. Ja tu to nespēji, lūdz Viņu, lai Viņš atkārto tevī savu mūžīgo ‘’Tavs prāts lai notiek’’.”

(Suzanna Dītrišs “Upura stunda”)

VAI IR IESPĒJAMS UN DRĪKST VIZUĀLI ATTĒLOT DIEVU?

27. febr. 2021, Nav komentāru

“Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs..[..]” (2.Mozus 20:4-5)

“Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu?” (Jes. 40:18)

“Patiesais Dieva attēls,” rakstīja Kalvins, ‘’nekur pasaulē nav atrodams; un tāpēc.. Viņa godība tiek zaimota, un Viņa patiesība tiek melu sagrozīta ikreiz, kad viņš tiek vizuālā veidolā nostatīts mūsu acu priekšā.. Tādēļ jebkāda Dieva attēla izgudrošana ir nedievbijīga; šādas rīcības rezultātā Viņa godība tiek pazemināta un Viņš tiek padarīts par tādu, kāds nav.”

[..]

Līdzīgi arī Kristus ciešanu attēlojums krucifiksā laupa Viņa godību, jo nevēsta par Viņa dievišķumu, uzvaru pie krusta un pašreizējo valdīšanu. Tas atklāj Viņa cilvēcisko vājumu, taču noklusē dievišķo spēku; tas attēlo Viņa sāpes, taču apslēpj mūsu acīm Viņa prieku un varu. Abos minētajos gadījumos simbols ir neatbilstošs, jo tas kaut ko neatklāj. Tāpat ir ar katru vizuālu Dieva attēlu."

(Džeimss I. Pakers ‘’Pazīt Dievu’’)

DIEVS PABEIGS TO, KO IESĀCIS

24. febr. 2021, Nav komentāru

“Jo Dieva vadītā dvēsele nekad neaizsteidzas priekšā nozīmētiem laikiem. Tā runā un darbojas tikai, kad Dievs to ierosina. Aizsteigties priekšā pavēlei, nozīmē kārdināt Dievu. Šai tautai, kas prasīs ‘’zīmes’’, lai ticētu, Jēzus nedos nevienas. Un tās, ko Dievs dos, būs vienmēr citādas nekā tās, ko gaidīja.

Ticība ir lēciens bezdibenī – bet pēc pavēles. Lēkt bez rīkojuma, nozīmē kārdināt Dievu. Tas ir spriedums par daudziem mūsu darbiem, īpaši par ‘’labajiem darbiem’’. Jo nav laba darba, kā vien pavēlētais darbs. Un Dievs apsola izvest līdz galam tikai to, ko Viņš pats ir sācis.”

(Suzanna Dītrišs “Upura stunda”)

CILVĒKS IR GRĒCĪGS

14. nov. 2020, Nav komentāru

"Atbrīvoties no pārliecības, ka par Dievu (ja tāds vispār eksistē) nekas vairāk nav sakāms kā vien tas, ka Viņš ir bezgalīgi pacietīgs un laipns, ir tikpat grūti kā izskaust usnes. Kad šāda pārliecība laidusi saknes, tad kristietība, vārda tiešajā nozīmē, apsīkst. Jo kristietības būtība ir ticība grēku piedošanai, pateicoties izpērkošajam Kristus krusta veikumam. Saskaņā ar Ziemassvētku vecīša teoloģiju grēki nerada nekādu problēmu un izpirkšana kļūst lieka; Dieva labvēlīgā attieksme paliek nemainīga gan pret tiem, kas Viņa pavēlēm paklausa, gan pret tiem, kas nepaklausa. Cilvēkam uz ielas pat prātā neienāk, ka Dieva attieksme pret viņu varētu būt atkarīga no tā, vai viņš paklausa Dieva teiktajam vai ne, un jebkāds mēģinājums izcelt bijības nepieciešamību Dieva klātbūtnē un drebēšanu Viņa vārda priekšā tiek norakstīts kā neiespējami novecojis ‘’viktoriāņu’’, ‘’puritāņu’’ un ‘’subkristiešu’’ uzskats.''

Džeimss I. Pakers ''Pazīt Dievu''

DIEVA PĀRMĀCĪBA

14. nov. 2020, Nav komentāru

''Tos, kurus Dievs pieņem, Viņš smagi pārmāca, lai tie sasniegtu meklēto: ‘’Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. -Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni. Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu? Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš - lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.’’ (Ebr. 12:6-11) Dieva mīlestība ir barga, jo tā liecina par tā, kurš mīl, svētumu un cenšas panākt to, kurus mīl, svētumu.''

(Džeimss I. Pakers ''Pazīt Dievu'')

VAINA UN PIEDOŠANA 2. daļa

18. apr. 2020, Nav komentāru

Vai Tev ir jābūt drošam par savu pestīšanu? Kā atšķirt Sv. Gara balsi, Kurš pārliecina par grēku no sātana balss, kurš apsūdz vainā?

''Es zinu, ka kristieši diskutē par jautājumu, vai ir iespējams pārliecinoši zināt, ka esi atpestīts? Daži cilvēki ieņem nostāju, ka mēs nekad nevaram būt pilnīgi droši, vai esam pestīšanas stāvoklī. Atceros, kad studēju seminārā, mēs izveidojām semināra senioru aptauju un 50% no senioriem nedomāja, ka kāds varētu zināt, vai ir atpestīšanas stāvoklī un, ka apgalvot, ka esi atpestīšanas stāvoklī, ir neiedomājami augstprātīgi. Es ieņemu nostāju, ka jūs ne tikai varat zināt, vai esat atpestīšanas stāvoklī, bet tas ir jūsu pienākums - zināt. Jo Dievs pavēl mums pārliecināties, kāds ir mūsu stāvoklis Viņa priekšā. Un es personiski ticu, dāmas un kungi, ka viena no vissvarīgākajām doktrīnām, kuru kristietis var iemācīties jau agri savā ceļā, ir pārliecības par glābšanu doktrīna. Tev ir jāzina, vai esi žēlastības stāvoklī, vai neesi žēlastības stāvoklī, jo, ja tu nezini, tu esi absolūti neaizsargāts pret sātana apsūdzībām. Atceries, Jozua klausījās šo sarunu! Jozua stāvēja tur ar netīrām drēbēm, un viņš dzird Sātana apsūdzību. Sātans saka –‘’viņš ir netīrs’’. Kā jums liekas, kas ar viņu būtu noticis, ja tā būtu vienīgā balss, kuru viņš dzirdēja?.. Paldies Dievam, Dievs runāja un teica ‘’aizver savu muti, sātan, šī ir apdegusi pagale, kas izrauta no uguns!’’ Mēs redzam, ka paši pirmie taisnošanas augļi, saskaņā ar Pāvelu, ir šie, ka, esot attaisnotiem, mums ir miers ar Dievu, piekļuve Viņa klātbūtnei... Personai ar apgrūtinātu sirdsapziņu, personai, kas ir nospiesta zem šīs apsūdzības, nav miera. Cilvēki, kuriem ir miers ar Dievu zina, kur tie atrodas, zina, ka ir atpestīti, viņiem ir brīvība trenēties kristīgā dzīvē, kas vēlāk izveido viņus par spēka cilvēkiem pasaulē. Bet persona, kura nav droša, kura klūp, svārstās starp diviem viedokļiem, mētājas uz priekšu un atpakaļ ar katras mācības vēju, šī persona ir invalīds savā garīgajā svētceļojumā. Tādēļ tas ir tik lielā mērā svarīgi noteikt savā dzīvē, kam tu piederi un, vai esi atpestīts. Lieta, kas ir tik skumja, ir tā, ka sātans pats reizēm tiek saukts par apsūdzētāju. Un, kas ir apsūdzētājs? –Apsūdzētājs ir kāds, kurš apsūdz tevi par lietām, kurās esi nevainīgs. Kāds apsūdz mani lietās, kuras neesmu darījis – tas ir apsūdzētājs. Un šī persona man ir nodarījusi netaisnību. Un sātans to dara, viņš ir tik pārņemts ar cilvēku paralizēšanu un viņu nospiešanu, viņš stāstīs melus par tiem, nepatiesi apsūdzēs, viņš postīs viņu reputācijas. Bet, dāmas un kungi, šis nav vienīgais veids, kā viņš to dara... Reizēm viņš apsūdz mūs tur, kur patiešām esam vainīgi. Jozuas drēbes patiesi bija netīras, vai ne? Viņš neteica ‘’viņam ir netīras drēbes’’, lai gan patiesībā viņam bija tīras drēbes, nē. Viņš teica patiesību. Un te kļūst ļoti sarežģīti attīstīt kristīgo pieredzi. Bet, kad studējām par Svēto Garu, zinām, ka viens no Svētā Gara uzdevumiem kristieša svēttapšanas ceļā ir pārliecināt mūs par grēku. Ja mēs izdarām grēku un nejūtamies vainīgi par to, mums nevajadzētu priecāties par to, jo tas ir tāpat kā būt slimam un nejust nekādas sāpes - mums var šķist, ka tas ir labi, bet ilgtermiņā tas ir ļoti, ļoti iznīcinoši. Justies vainīgam ir veselīga lieta, ja patiešām esam vainīgi. Un, ja nejūtam vainu, tad Sv. Gars nāk un pārliecina mūs par mūsu grēku, lai varam novērsties no tā. Bet, kāda ir atšķirība starp Sv. Gara pārliecināšanu un sātana apsūdzību? Pieņemsim, es izdaru grēku un necenšos tikt ar to galā. Un nāk sātans un saka – ‘’tu to izdarīji!’’ Vienmēr ausīs dzied putniņš... un nospiež mani par to pašu lietu. Kā varat pateikt atšķirību? Kāds ir mērķis, kad Sv. Gars pārliecina par grēku? -Kad Sv. Gars nāk, lai pārliecinātu tevi par grēku, ja esat piedzīvojuši pārliecināšanu par grēku, jūs zināt, ka grēka atzīšana ir sāpīga, tomēr tajā ir vēl kaut kas ļoti, ļoti mierinošs. Kad Sv. Gars konfrontē mūs ar mūsu grēku, vienlaikus, kad viņš mums saka, ka esam vainīgi, viņš pārliecina mūs, ka mums ir piedots, atklājot, ka Viņš nāk pie mums ne kā kāds, kas cenšas mūs iznīcināt. Bet sātana apsūdzības mērķis ir nevis, lai atbrīvotu mūs, bet, lai mūs iznīcinātu. Un tā ir pilnīga atšķirība. Jūs redzat atšķirību starp personu, kas pienāk pie jums un saka ‘’es gribu pateikt kaut ko jums no mīlestības’’ un tad pēkšņi ‘’pfff’’ - iedur nazi vēderā... Tad jūs teiktu – ‘’vācies prom no šejienes, sātan’’! Un Personu, kas tiešām paziņo, ka ir ar tevi – Sv. Garu, kurš vienmēr paziņo, ka ir ar tevi, kad Viņš pārliecina tevi par tavu grēku. Un šī ir atbilde uz sātana graujošajām apsūdzībām. Citiem vārdiem tā – sātans sitīs mūs tur, kur patiešām esam vainīgi. Un mums jāatzīst, ka pastāv tāda lieta kā īsta vaina, un vienīgais līdzeklis, ko zinu patiesam grēkam, ir patiesa piedošana. Mana mīļākā ilustrācija ir, kad viena no manām koledžas studentēm -kristiete pienāk pie manis vienā jautājumā un saka: ‘’Man ar tevi jārunā’’. Es jautāju: ‘’Kas noticis?’’ -‘’Esmu saderināta, un mēs ar līgavaini esam stājušies seksuālās attiecībās, un esmu sajutusi šo briesmīgo vainas nastu. Es aizgāju satikties ar universitātes kapelānu, izstāstīju viņam par savu problēmu, un kapelāns man teica, ka mana problēma ir tā, ka man ir pārāk jutīga sirdsapziņa un, ka esmu kļuvusi par viktoriāņu tabu, nevainības ētikas upuri savā sabiedrībā, un, ka man vienkārši jāsaprot, ka lietas ir mainījušās, šajā gadījumā es nedzīvojot gadījuma sakarā, es esot seksuālās attiecībās ar kādu, kuram esmu saderināta, un šis ir 20. gadsimts - tā ir mūsdienu seksuālā ētika un, lai atbrīvotos no šīs nospiedošās vainas apziņas, man ir jāsaprot, ka neesmu vainīga ne par ko.’’ Un meitene paskatījās uz mani un teica: ‘’Profesor Sproul, es joprojām jūtos vainīga...’’ Te parādās vainas lielais noslēpums - atšķirība starp, ko es saucu par ‘’objektīvs’’ un ‘’subjektīvs’’. Šī ir atšķirība starp ‘’vainīgs’’ un ‘’jūtos vainīgs’’. Vaina ir likumīgi un teoloģiski definēta kā Dieva likuma pārkāpums. Ja cilvēks pārkāpj šo līniju un pārkāpj Dieva likumu, viņš iedzīvojas vainā iepretim Dieva taisnīgumam. Kad šī persona pārkāpj Dieva likumu, viņa var justies briesmīgi par to vai var nejust neko. Tam, kā viņa jūtas, nav nekādas darīšanas ar faktiskā grēka esamību vai neesamību. Vai redzat to? Vēlreiz - piedošana ir kaut kas, ko Dievs dara un, kad Dievs to dara, tā ir objektīva realitāte. Un tā nav atkarīga no manām sajūtām. Un, ko sātans dara? – Viņš spiež uz tavām jūtām, viņš cenšas tevi padarīt par juteklisku kristieti - tā, ka jūs būsiet pārliecināti par piedošanu tikai atkarībā no savām pašreizējām sajūtām. Tāpēc ticība, dāmas un kungi, nāk no klausīšanās, no Dieva vārda klausīšanās. Tas ir, kad mēs lasām Dieva apsolījumus un pieņemam tos savās dzīvēs, ka kļūstam brīvi. Un kopā ar apustuli Pāvilu varam lasīt ‘’Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos?’’ (Rom. 8:33). Mēs saprotam, ka Kristus ir mūsu taisnība un, ka vienīgais veids kā mēs jebkad varam viņam patikt ir katru dienu dzīvot pēc Viņa žēlastības, pārliecināties, ka nožēlojam grēkus, kamēr dzīvojam, bet ne, esot paralizētiem zem grēka, kurā esam dzīvē. Nožēlojot to, no tā attīroties un dodoties tālāk augstajā aicinājumā, kas Kristū ir mūsu...''

Doktors Roberts Čārlzs Sprouls, 1939-2017, amerikāņu teologs un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā, ieguvis grādus Vestminsteres koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā seminārā, Amsterdamas Brīvajā universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā, bijis pasniedzējs daudzās koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs (starptautiska kristīgās izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas līdzmācītājs, Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100 grāmatu autors. Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika, Bībeles nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns.

VAINA UN PIEDOŠANA. Kā sātans mūs apsūdz? 1. daļa

18. apr. 2020, Nav komentāru

''Es bieži esmu jautājis cilvēkiem, kuri nav kristieši: ‘’Ko tu dari ar savu vainu?’’ Tas ir komplekss jautājums, es nejautāju ‘’vai tev ir vaina’’, es pieņemu, ka tā ir... Neviens vēl man nav teicis: ‘’Man nav nevienas vainas’’ Es jautāju: ‘’Ko tu dari ar savu vainu?’’ Jo pat tiem, kuri nav īpaši reliģiozi, ir nospiestas sirdsapziņas. Esmu dzirdējis psihiatrus man sakām, ka pati galvenā problēma, ar kuru viņiem savā mediķu praksē jāsaskaras, ir problēma ar neatrisinātu vainas apziņu. Un neatrisinātas vainas apziņas problēma nav kaut kas tāds, kas skar cilvēku vienu dienu, vai vienu nedēļu vai vienu gadu, bet tā var formēties un veidoties, un apslāpēt personību visu dzīvi. Tas, uz ko gribu skatīties te, ir, kāpēc pašā Bībeles vēsts sirdī, ļoti praktiski runājot, ir piedošanas pasludinājums? Jo mūsu cīņas par svēttapšanu pašā sirdī, kā jau iepriekš apskatījām, ir tas, kā es cenšos būt paklausīgs, kā es cenšos patikt Dievam, kā es cenšos pieaugt kristieša pieredzē. Es tieku apgrūtināts un nospiests ar visu šo vainas bagāžu, kuru esmu uzkrāvis sev, un katru dienu ir gadījumi, kurus es pievienoju šai bagāžai, jo es nepavadu ne dienu bez grēkošanas, vai ne? Es noteikti nē... Katru dienu man ir jātiek galā ar vainas problēmu. No psihiatrijas un psiholoģijas zinām, ka vaina ir viena no visspēcīgāk paralizējošajiem spēkiem, kas ir cilvēka garā. Bailes var paralizēt, cilvēki saka ‘’esmu paralizēts no bailēm’’, bet arī vaina cilvēkam var izraisīt burtisku noslēgšanos. Ja ir tāda lieta kā sātans - viņš var novest tevi līdz sabrukumam caur savu veiksmīgo kārdināšanu, izraisot skandālu – tas ir viens veids, kā iznīcināt Kristus darbu, un otra lieta ir - vienkārši paralizēt Dieva cilvēkus tā, ka viņu devums ir nekāds.

Tagad es vēlos paskatīties uz šīs sātaniskās apsūdzības darbības piemēru, kuru atrodam Vecajā Derībā, jūsu mīļākajā grāmatā – Caharijas grāmatā (smiekli auditorijā). Visi to lasa dienas lasījumos, pareizi? (atkal smiekli auditorijā) ‘’Un Tas Kungs man ļāva redzēt augsto priesteri Jozuu stāvam Tā Kunga eņģeļa priekšā, un sātans stāvēja viņam līdzās pa labi, lai viņu apsūdzētu (Cah. 3:1)’’ Te ir aina – kāds ir izvēlēts un aicināts kalpošanai - viņš ir augstais priesteris, un šis augstais priesteris stāv eņģeļa priekšā. Vai nedomājat, ka tik tālu šī aina ir ļoti pozitīva un iedvesmojoša? Bet eņģelis, kas stāv viņam līdzās pa labi, ir kritušais eņģelis, ļaunprātīgais eņģelis, gāztais eņģelis, kurš tur stāv viņu apsūdzot. Par ko viņš viņu apsūdz? ‘’Un Tā Kunga eņģelis teica sātanam: Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt Tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale? Bet Jozuam bija mugurā netīras drēbes, kad viņš stāvēja eņģeļa priekšā (Cah. 3:2-3)’’. Vai redzat, kas šeit notiek? Priesteris parādās Tā Kunga eņģeļa priekšā, un viņa drēbes ir netīras! Cilvēki jautā, vai es uztraucos, pirms man jārunā cilvēku priekšā, un es atbildu – ‘’zinķārība liek pieņemt, ka nav tāda lieta kā muļķīgi jautājumi, bet tas ir muļķīgs jautājums’’! Viņa drēbes ir netīras, un tas norāda, ka ir kāds kauna traips vai kaut kas no viņa amata tīrības un viņa aicinājuma ir atņemts. Un tas ir tas, ko sātans redz un uz ko koncentrējas... Un tas, ko viņš pamatā dara – viņš eņģelim saka, viņš Dievam saka ‘’paskaties uz šo vīru, viņš nav derīgs būt par kalpu Tavā priekšā! Viņa drēbes ir netīras!’’ Atklāju - kļūstu nervozs auditorijas priekšā, un reizēm man ir slikti sapņi. Un es sapņoju, ka man ir jārunā baznīcā svētdienas rītā, un es tieku līdz baznīcai, ir jāsākas dievkalpojumam, bet man nav kurpju... Vai man nav balta krekla, vai man nav kaklasaites... Citiem vārdiem - es neesmu atbilstoši saģērbies. Psihiatri varētu ieinteresēties par šo, esmu pārliecināts... (smiekli auditorijā). Es nekad nesapņoju, ka aizmirstu, ko vēlējos teikt, nē - tas ir tas, par ko satraucos pirms izeju. Es tiešām uztraucos, vai man būs ko teikt, vai aizmirsīšu vidū, ko teikšu tiem cilvēkiem utt. - tātad, es nekad apzināti neesmu satraucies, vai es iznākšu bez kurpēm vai bez kaklasaites vai bez balta krekla, bet, kad guļu - šīs ir tās lietas, par kurām sapņoju... Domāju, tas būtu apkaunojoši stāvēt 2000 cilvēku priekšā bez pieklājīgām drēbēm. Mēs esam ļoti pārliecināti par šīm lietām, vai ne? Bet iedomājaties augsto priesteri nākam Dieva klātbūtnē, un atceraties, ka priesteriem tērpa rotājumi Vecajā Derībā bija sakārtoti un veidoti pēc detalizēta paša Dieva attēla. Dievs teica – šis ir tas, kas jāvalkā priesteriem, un Vecajā Derībā ir teikts, ka priestera tērps paredzēts skaistumam un godam, lai ar priestera tērpa krāšņumu, Dievs tiktu pagodināts. Un te Dieva priekšā nāk priesteris ar netīru tērpu. Un sātans klūp tam virsū – ‘’ko tu šeit dari?! Tu šeit nepiederi! Dieva klātbūtnē nav vietas netīriem cilvēkiem!’’ Un apsūdzības vidū Dievs atver savu svēto muti, runā un saka: ‘’Sātan, tu aizver savu muti! Vai šī nav viena no manām apdegušajām pagalēm, kuru esmu izrāvis no uguns?’’ Ak, es mīlu šo Dieva teicienu! Padomājiet par to, ja jūs dodaties mežā kempingā un izveidojat nelielu ugunskuru no zariem, un jums ir žagars un jūs iedurat šo žagaru ugunskurā, jūs cepat māšmellovus. Vai kādreiz esat mēģinājuši paņemt zaru, kas ir uguns sakarsēts? Tu vēlies šo zaru saglabāt, pasargāt to no sadegšanas, tu izvelc šo zaru un tas, ko tu dabū ir kokogles un netīrumus pa visu roku. Ja tu nevelc cimdus un ar kailu roku izvelc zaru vai pagali un izrauj to no uguns, tavas rokas kļūs netīras. Un tas ir veids kādā Dievs apraksta ne tikai Jozua, dāmas un kungi, bet arī apraksta tevi... Viņš apraksta mani – apdegušu pagali, kas ir izrauta ārā no uguns. Kad Dievs izpērk tevi, kad Dievs glābj tevi un izvelk tevi ārā no liesmām, Viņš padara netīras savas rokas un, kad Viņš glābj tevi, tu esi apdegusi pagale, kas izrauta no uguns. Tas nozīmē, ka tu esi klāts ar kreozotu (tulk. piezīme - tumša eļļa no ogļu darvas), tu esi klāts ar kokoglēm, tu esi netīrs maisījums! Dievs negaida, kad persona kļūs tīra un nevainojama, lai Viņš viņu izpirktu! Tas ir Evaņģēlijs, vai ne? Tad kāpēc joprojām esam vainīgi? Mums tiek dots Kristus taisnības apmetnis, lai mēs saņemtu sadraudzību ar Dievu. Tātad, katrs kristietis ir no uguns izrauta apdegusi pagale. Un, ko tas nozīmē, dāmas un kungi,- ka katram no mums ir netīras drēbes. Ir kādi netīrumi tavā dzīvē, ir netīrumi manā dzīvē... Un mēs negribam staigāt apkārt un izgāzt šos atkritumus visu citu priekšā pasaulē. Patiesībā, mēs darām visu iespējamo, lai tos apslēptu, vai ne? Bet ir divas personas, kuras zina par katru skeletu mūsu skapī – tas ir Dievs, un tas ir sātans. Un sātans ir skeleta grabinātājs, viņam patīk ieiet skapī un grabināt kaulus, un viņš nāk Dieva priekšā un saka – ‘’skaties uz to netīro tērpu’’. ‘’Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt Tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale? Bet Jozuam bija mugurā netīras drēbes, kad viņš stāvēja eņģeļa priekšā. Un eņģelis sacīja tiem, kas stāvēja viņa priekšā: novelciet viņam netīrās drēbes! - bet Jozuam tas sacīja: redzi, es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās! Un viņš pavēlēja: uzlieciet viņam galvā tīru cepuri! Un tie uzlika viņam galvā tīru cepuri un uzvilka viņam svētku drēbes, un Tā Kunga eņģelis bija tur klāt (Cah. 3:2-5)’’ Vai redzat, kas šeit notiek? – Kad Dievs izrauj šo vīru no uguns, viņam joprojām ir netīras drēbes, bet Dievs neapstājas, Dievs iziet cauri procesam, kur aizstāj šīs netīrās drēbes ar tīrām drēbēm. Un Viņš apsola to pašu darīt katram no mums – uzlikt jaunu cepuri mums galvā, apvilkt jaunu mēteli mūsu miesai, kas ir brīvs no visiem šiem netīrumiem, bet, vienlaikus, tā kā dzīvojam Dieva klātbūtnē, mums jābūt vērīgiem uz šo ienaidnieku, kurš pastāvīgi pievērš uzmanību mūsu grēkiem, lai apsūdzētu mūs, lai atņemtu mums mieru un mūsu sadraudzību.''

CĪŅA AR SĀTANU 2. daļa

9. apr. 2020, Nav komentāru

''Tagad atgriezīsimies viduslaikos... Kāpēc tas tā ir, ka mūsdienās pastāv šī pretestība sātana eksistencei? Viduslaikos baznīca ticēja sātana realitātei. Un viņi bija aizņemti ar to, lai pasargātu sevi no viņa uzbrukumiem. Un viņi pielietoja dažādus līdzekļus kā Luters ar tinti utt. Viņi teica: ‘’Tas, ko zinām par sātanu, ir tas, ka sātans krita lepnuma dēļ.’’ Tātad, visdrīzāk, lielākais ienaidnieka ievainojamības punkts ir viņa lepnums. Un Bībele saka:

‘’[..] stājieties pretim velnam un viņš bēgs no jums. (Jēk. 4:7)’’ Un baznīca salika to visu kopā un teica: ‘’Labākais veids stāties pretim sātanam ir pasmieties par viņu, aizskart viņa lepnumu, pazemot viņu, un tas viņu aizdzīs, jo viņš nespēj izturēt pazemojumu.’’ Un, ko baznīca darīja? Tā ieviesa atbaidošus sātana karikatūru zīmējumus, liekot viņam izskatīties kā galma ākstam. Tā uzlika tam ragus, liellopu nagus, sarkana flaneļa kostīmu un dakšu un citus sīkumus, lai izskatītos kā Mefistofelis. Un tad tā izlika šīs briesmīgās karikatūras pie sienas, lai sātanu apzīmētu. Un kas notika? – Nākošā paaudze aplūkoja attēlus un teica: ‘’Nesakiet, ka mani vecāki ticēja šim mazajam vīrelim sarkanā flaneļa kostīmā, kurš staigā apkārt ar dakšu, ragiem un nagiem! Kāda naivitātes pakāpe, kādu metodoloģiju viņi izmantoja?’’ Protams, visas Bībeles izlasīšana parāda jums, ka sātans nekur nav attēlots kā āksts sarkanā kostīmā. Tieši pretēji – kāda ir pirmā iepazīstināšana ar viņu Vecajā Derībā? ‘’Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, [..]’’ (1.Mozus 3:1). Pirmkārt, Bībeles skatījumā, Sātans ir radība, bet viņš ir radība ar sevišķām spējām. Pirmā spēja, kas ir parādīta, ir viņa veiklība vai viltība, kuru viņš lietoja pret Ādamu un Ievu. Jaunā Derība saka, ka Sātans izliekas par gaismas eņģeli. Filosofijā un teoloģijā mums ir tāda frāze kā ‘’Sub Species Boni’’ (turpinājumā-arī antikrista definīcija). Tas ir kaut kas, kas izliekas ‘’sub species boni’’ veidā un izpauž sevi kā labais, bet patiesībā ir ļaunprātīgs. Galējais liekulis visā universā ir Sātans! Sātans nestaigā apkārt kā blēdis, cenšoties noslēgt darījumu, nē, nē – viņš maskējas kā gaismas eņģelis... Viņam ir viltība, gudrība, viņam jābūt izsmalcinātam, daiļrunīgam, skaistam, maldinošam... Viss, ko Raksti saka par antikristu un viņa saistību ar sātanu – vārds ‘’anti’’ Jaunajā Derībā ir lietots divos veidos. Viens veids, kādā tiek lietots ‘’anti’’ nozīmē ‘’pret, kaut kas tāds, kas ir pretējs kaut kam’’, tā, ka antikrists ir tas, kurš stāv pāri un pret, kas pretojas Kristum. Bet vēl vārds ‘’anti’’ nozīmē ‘’tā vietā’’ (in place of –angļu val.) - kā Kristus aizstājējs, tas ir viltojums mēģinot imitēt īsto. Un Rakstu brīdinājumi saka, ka sātans un antikrists ir tik meistarīgi tajā, ko dara, ka iespējams, pat izredzētie taps pievilti (Mat. 24:24). Es nopūlos ar šo jautājumu, lai jūs saprastu, ka sātana atveidojums Bībelē ir tik ļoti atšķirīgs no tā, kā tas ir attēlots modernajā kultūrā un tādēļ nav jābrīnās, ka neviens sātanam vairs netic. Kurš gan lai ticētu šādām absurdām karikatūrām? Bet Rakstos sātans ir gaismas eņģelis, kurš neparādīsies kā Hitlers, Musolīni vai kaut kas tamlīdzīgs, bet viņš iznāks izskatoties vairāk kā Billijs Grehems, un es nesaku, ka Billijs Grehems ir līgā ar sātanu (smiekli auditorijā) - nepārprotiet to, ko saku (tulk. piezīme - ar Billiju Grehemu tomēr jābūt piesardzīgiem), bet te es domāju – tā, kas mūs apmuļķos būs šāda veida persona ar šāda veida pilnvarām. sātans ir gaismas eņģelis un vienlaikus viņš ir nosaukts par rūcošu lauvu, kas ‘’[..] staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.’’ (1.Pētera 5:8) Tātad - Raksti mums saka, ka sātans ne tikai ir reāls un gudrs, bet arī briesmīgs - tik briesmīgs, ka tas pats spēka termins, kuru lieto, lai apzīmētu Kristu, tiek lietos arī, lai apzīmētu sātanu. Kristus tiek saukts kā ‘’lauva no Jūdas cilts’’ – karaļvalsts personība, sātans tiek saukts kā ‘’rūcošs lauva’’, kurš meklē tos, kurus varētu aprīt. Viņš ir tik daudz stiprāks par mani, tik daudz stiprāks par tevi - viņa pārākums ir milzīgs. Vai atceraties kā Jēzus brīdināja Pēteri no Sātana ienākšanas sirdī, sakot ‘’tu mani aizliegsi’’ (Mat. 26:34)? Pēteris atbild: ‘’Nē, nē, nemūžam Tevi neaizliegšu!’’ (Mat. 26:35) Jēzus saka: ‘’Tu izdarīsi to nākamo 24 stundu laikā, un tu izdarīsi to 3 reizes...’’ Pēteris: ‘’Ne es, lai kāds cits krīt tāda veida kārdināšanā, Jēzu, bet es tev sekošu līdz galam, nekas man neliktu ko tādu darīt!’’ Vai esat kādreiz tā runājuši? Ko Jēzus teica? ‘’Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.’’ (Lūkas 22:31) Lielais zvejnieks, spēcīgais, straujais Pēteris, kurš var stāties pretim ikvienam! Jēzus saka: ‘’Tu esi niecība, cents viņa rokā - sijās tevi kā kviešus! Nekad nenovērtējiet par zemu sātana spēku! Viņš ir stiprāks par tevi! Viņš ir gudrāks par tevi! Viņš ir maldinošāks nekā tu jebkad būsi! Un, kad es apskatu šos brīdinājumus par to Rakstos, ar to pietiek, lai gribētu bēgt no tā visu dzīvi. Lasīsim, ko Pāvels saka efeziešiem 6:11-13: un, ko daudz esam dzirdējuši: ‘’Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt.’’ Kristietība ir pilnīgi pārdabiska, paņemiet prom pārdabisko no Jaunās Derības un būsiet izsmējuši Jauno Derību. Faktiski - censties izņemt no kristietības pārdabisko, būtībā ir negodīgs pasākums. Te apustulis saka: ‘’Tu esi cīņā, tu centies patikt Dievam, tu gribi dzīvot tādu dzīvi, kas parāda svēttapšanu. Bet tā ir cīņa. Tā ir cīņa ar miesu, tā ir cīņa ar pasauli, BET cīņa, kurā piedalies, sniedzas tālāk par šo – mēs necīnāmies pret miesu un asinīm, bet pret valdībām, varām un ļaunajiem gariem pasaules telpā, universā, debesīs – mēs cīnāmies pret kosmisku ļaunumu neredzamā sfērā, kas ir pārdabiskā valstība.’’ Kristieša deklarācijas centrā ir tas, ka kristietība balstās uz atklāsmi. Mēs saņem informāciju, kas pārsniedz normālu empīriskas uztveres darbību, mēs saņemam informāciju no metafiziskas sfēras, no tādas, kas pārsniedz redzamo. Un Dievs mums saka, ka ir realitātes dimensija, kas kailām acīm nav redzama, bet šai realitātei, kas nav saskatāma ar kailu aci, ir dziļa ietekme uz mūsu dzīvi. Mēs to saprotam pēc šādas analoģijas - ir submikroskopiskas daļiņas, kuras esam spējuši atklāt pēdējos gadsimtos un iepriekšējās cilvēku paaudzes neko nezināja par neredzamo pasauli, kurai ir dziļa ietekme uz viņu dzīvēm. Kristiešiem ir divas problēmas attiecībā uz sātanu - pirmā ir Sātana realitātes un spēka novērtēšana par zemu. Sātanu nekas nedara laimīgāku kā kristiešu paaudze, kura netic tam, ka viņš pastāv, jo tad viņam ir brīva rīcība, viņam ir velnišķīga American Express karte, viņš var iet visur, kur vēlas un neviens neuztrauksies, jo neviens netic, ka viņš ir. Kas gan var būt labāks par to? Bet, ja tas nestrādā, cilvēki kultūrā mēdz nomainīt vienu galējību pret citu. Un otra problēma ir pārspīlēt Sātana spēku. Šobrīd kristīgajā kultūrā ir reakcija, kas ir tik pārņemta ar Sātanu, ka gandrīz neatliek laika cilvēciskai aktivitātei, ka viss ļaunais un visi grēki ir Sātana apsēstības vai nospiestības rezultāts. Faktiski, kā es ticu,- apsūdzēšana ir galvenais Sātana darbs kristieša dzīvē. Un tā ir tā dimensija, pie kuras ķersimies klāt nākošajā lekcijā, kurā apspriedīsim, cik tas ir svarīgi būt ar tīru sirdsapziņu, būt drošam par savu pestīšanu savā personīgās izaugsmes ceļā.''

Tulkojusi Madara Rutka

CĪŅA AR SĀTANU 1. daļa

9. apr. 2020, Nav komentāru

''Pāris gadu atpakaļ es lasīju lekciju šeit ASV, sekulārā universitātē. Manā klasē bija aptuveni 30 studentu un kaut kā pacēlās jautājums par sātanu, starp studentiem izcēlās dzīvīga diskusija, un beigās es nolēmu veikt aptauju, noskaidrojot, ko par to domā šie studenti. Un es jautāju: ‘’Paceliet rokas, cik daudzi no jums tic, ka eksistē reāls, personisks sātans?’’ Un 3 no 30 studentiem pacēla roku – 10%... Tātad 90% modernās filosofijas studentu neticēja reāla, personiska sātana eksistencei. Mēs turpinājām, un es uzdevu jautājumu: ‘’Cik daudzi no jums tic Dievam?’’ Es nezināju, ko sagaidīt no šī jautājuma, bet visi pacēla rokas... Viņiem visiem noteikti nebija vienāds skats uz Dievu, bet viņi visi ticēja kādas augstākas būtnes eksistencei - katra persona šajā klasē... Tas man bija mulsinoši! Kā tas nākas, ka mums ir 100% vienprātības idejā par Dievu un tikai 10% vienprātības idejā par sātana eksistenci? Un es turpināju: ‘’Atļaujiet man vaicāt, cik daudzi no jums tic tam, ka Dievs ir pārdabiska būtne, kuram ir spēja ietekmēt cilvēkus uz labu?’’ Viņi visi tam TICĒJA. Es teicu: ‘’Un, ja es definēju sātanu kā pārdabisku būtni, kuram ir spēja cilvēkus ietekmēt uz ļaunu?.. Kas tas ir, ka jums ir vēlme apstiprināt pārdabiskas būtnes eksistenci, kura spēj ietekmēt mūs uz labu, bet tik viegli noliegt pārdabiskas būtnes eksistenci, kura spēj ietekmēt mūs uz ļaunu?! Vai tas ir tāpēc, ka mūsu pieredzē, ejot cauri pasaules kultūrai, kurā dzīvojam, ir tik pārliecinošs pārsvars pār labo nekā ļauno vai, ka ir daudz vairāk pierādījumu pārdabiskai ietekmei uz labu nekā pārdabiskai ietekmei uz ļaunu, ka tādēļ mēs nepievēršam uzmanību ļaunajam?’’ Un viņi teica: ‘’Nē, nē, tas nav iemesls...’’ Bet es jautāju: ‘’Kas tad tas ir, ka jūs vienu apstiprināt, bet otru noliedzat?’’ Viens no studentiem atbildēja un teica: ‘’Nu, nevar iesaistīties izsmalcinātā mūsdienu zinātnes sfērā un joprojām ticēt tādām lietām kā velni...’’ Un es atbildēju: ‘’Ā, tad tā ir zinātniskā revolūcija, kas pielikusi punktu rietumu civilizācijas ticībai Sātanam! Palīdziet man te, es neko nesaprotu no dabaszinātnēm, esmu zinošs filosofijā, jums jāpacieš mana nezināšana. Sakiet, kas tas ir - vai zinātniskajās laboratorijās vai zinātniskajās teorijās sātana eksistence pēkšņi ir kļuvusi nepārliecinoša? Vai tas ir otrais termodinamikas likums (smiekli auditorijā) vai ir atklāts ģenētiskais kods, kas pēkšņi atņēma sātanam zinātnisko ticamību?’’ Un es labu laiku gaidīju, lai studenti izteic kādu argumentu, kādu atklājumu, kas nāk no zinātnes nozares un varētu mest ēnu uz sātana jēdzienu. Un neviens neko nevarēja pateikt... Līdz beidzot, kāds no studentiem teica: ‘’Bet vai tu neredzi, ka mūsu literatūrā sātans tiek ievietots tajā pašā kategorijā, kur raganas, rūķi, elfi, fejas un tamlīdzīgi radījumi?..’’ Es atbildēju: ‘’Nu, es zinu mūsu kultūras statūtus, ka mēs ieliekam visas šīs lietas vienā kategorijā.’’ Un tad es apdomāju kāpēc. Mums ir pamatots iemesls būt skeptiskiem par rūķiem un pamatots iemesls būt skeptiskiem par raganām, bet sātans ir kaut kas, kas ir viss kopā. Kāpēc? Jo, kad vien mēs debatējam par vienas vai otras lietas eksistenci, mēs gribam noskaidrot, kas ir avots, kas apstiprina šīs realitātes. Vai tā ir kāda iztēles fantāzija vai kaut kas cits? Es nespēju ignorēt faktu, ka Svētie Raksti uzsvērti māca par Sātana realitāti. Un tie kā avots ir ticis pakļauts kritiskākai zinātniskajai analīzei nekā jebkurš cits rakstiskais avots šajā pasaulē. Jūs varētu nebūt pārliecināti, ka tas ir ticams avots. Man būtu jābūt ļoti pārliecinātam, ka tas ir ticams avots. Un, ja Raksti man saka, ka pastāv tāda lieta kā sātans, tas man nozīmē daudz vairāk nekā Šērlijas Makkleinas liecība par reinkarnāciju... Un biljoni cilvēku ticēs tam, jo tieši viņa to teica.. Tātad – mums ir jānoskaidro avots. Viens no iemesliem, kāpēc ideja par sātanu ir kļuvusi neticama un, par ko esmu pārliecināts, ir pamatīga viduslaiku vēstures pārprašana. Viduslaikos baznīca ticēja reālam sātanam. Un baznīca bija ļoti ieinteresēta, lai atrastu veidus pretoties sātana ietekmei. Ļaujiet man atkāpties nedaudz... Vai jūs nojaušat, cik daudz reižu Jēzus runā par sātana realitāti? Un kā Jēzus kvēli lūdz Tēvu aizsargāt savus ļaudis no sātana? Cik daudzi no jums zina Kunga lūgšanu? Nu taču, jūs zināt Kunga lūgšanu!.. Labākā visu laiku lūgšana - ‘’mūsu Tēvs debesīs, svētīts, lai top Tavs vārds...[..] un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.’’ Tas ir modernais tulkojums – ‘’atpestī mūs no ļauna’’. Jaunajā Derībā galvenais un ierastais vārds, lai apzīmētu ‘’ļauns’’ ir vārds ‘’poneron’’. Šī līnija vārda beigās ‘’poneron’’ norāda - viņiem nav galotnes tikai priekšmetiem, bet ir arī galotnes dzimumiem – vai nu tā ir vīriešu dzimte, vai sieviešu dzimte vai nekatrā dzimte... Vārds ‘’poneron’’ ir nekatrās dzimtes. Un tas ir ierastais vārds, kas apzīmē ļauno. Ja šī nekatrā galotne tiek pārmainīta uz 1. personas vienskaitļa vīriešu dzimti ‘’poneros’’, tad tas kļūst par to, ko saucam par tehnisku terminu – tehnisks jēdziens, kas ir konkrētas personas nosaukums. Vārds ‘’poneros’’ Jaunajā Derībā ir tituls, kas ir paredzēts Sātanam. ‘’Hoponeros’’ (grieķu val.) burtiski nozīmē ‘’Ļaunais’’ (The Evil One – angļu val). Kunga lūgšanā, kas ierakstīta Jaunajā Derībā, netiek lietots vārds ‘’poneron’’, tiek lietots vārds ‘’poneros’’. Jēzus saviem mācekļiem sacīja - kad jūs lūdzat, lūdzat tā - ‘’neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no Ienaidnieka, no Ļaunā (The Evil One – angļu val.). Dievs aizsargā mūs no sātana mahinācijām un ietekmes. Ja tu esi kristietis, tam vajadzētu norādīt, ka tu piešķir zināmu nozīmi un ticamību Jēzus mācībai. Būt kristietim ir sekot Kristum, sekot Kristus mācībai. Es cenšos jums pateikt, ka Jēzus mācības būtībā bija dziļas raizes par absolūti reālo Sātana eksistenci. Bet, neskatoties uz šo centrālo Jēzus mācību par Sātana realitāti, mūsu dienās un laikmetā tai ir stūrgalvīga pretestība. Tā kā es apspriežu to ar cilvēkiem, viņi saka: ‘’R.C., iespējams mēs piekrītam, ka pastāv kāds ļauns spēks, bet, kad sākat runāt par to personiskā terminā, kā par kādu atsevišķu džeku - tas ir tas, kas mūs no tā attur, bet mēs ticam, ka visumā pastāv kāds ļaundabīgs spēks.’’ Vai jūs to esat dzirdējuši? Lai modernais cilvēks pārliecinošāk ticētu idejai par sātanu, tas ir jāsaprot kā ‘’ļauns spēks’’ nevis ‘’’ļauna būtne vai persona’’... Mēs veicam šo izmaiņu, lai padarītu to patīkamāku mūsu 20. gadsimta intelektuālajam progresam... Ja mēs to analizētu, mēs redzētu - tas, ko esam izdarījuši ir, ka intelektuāli pamatots jēdziens tiek aizstāts ar citu acīmredzami nepamatotu. Padomājiet par to minūti! Kā ir iespējams pastāvēt ļaunam spēkam, ja vien šis spēks nav personisks? Vai vēju un vētru var tiesāt par amoralitāti, dāmas un kungi? Vai saprotat, ko saku? Spēkiem nav morālu spēju. Nav pareizi runāt par ļaunu spēku, ja vien tas nenāk no personiskas būtnes, kurai piemīt prāts, griba un apziņa. Jo mēs nesakām, ka puķes dara grēkus - tās nespēj paveikt grēkus, jo tām nav nepieciešamais dabiskais aprīkojums grēka paveikšanai. Vai saprotat, ko saku?''

Tulkojusi Madara Rutka

Reformācijas skulptūras Nirnbergā Vācijā

3. apr. 2020, Nav komentāru

Balstoties uz Daniēla un Atklāsmes grāmatas pravietojumiem, reformatori vienprātīgi atzina pāvestības sistēmu par antikristu.

Attēli no Valtera Veita grāmatas ''Patiesība NAV nebūtiska''.

Kā ir izmainīti 10 Dieva baušļi

27. marts 2020, Nav komentāru

No Valtera Jūliusa Veita grāmatas ''Patiesība NAV nebūtiska''.

1. attēls - 10 Dieva baušļi no Bībeles

2.attēls - katolicisma sagrozītie Dieva baušļi

Kā redzams - katolicismā 2. bauslis par nekalpošanu elku tēliem, to atveidiem ir izlaists (visiem zināms, kāda nozīme ir Vissvētākā sakramenta adorācijai, svētbildēm, ''svēto'' relikvijām, hostijai un citiem priekšmetiem katoļu baznīcā). Līdz ar 2. baušļa izlaišanu, 10. bībeliskais bauslis katolicismā ir sadalīts divos - 9. un 10. bauslī... 4. bauslis par sabatu ir būtiski izmainīts, pazeminot tā nozīmi un svarīgumu.

I. Kanta kritiskās filozofijas mantojums un tā ietekme kristietībā

22. marts 2020, Nav komentāru

Dr. R. C. Sproul

''Imanuels Kants neapgalvoja to, ka Dieva nav, viņš teica: ‘’Ja pastāv Dievs, mēs par viņu nevaram neko zināt, jo aizsniegt noumenālo sfēru no fenomenālās sfēras nav iespējams.’’ To pašu apgalvoja Lesings – starp tām ir tik dziļš un nepārvarams grāvis, ka nav iespējams tikt tam pāri. Šī ideja slavena ar nosaukumu ‘’Lesinga grāvis’’. Lai to demonstrētu, Kants radīja visizsmeļošāko kritiku iepretim klasiskajiem, tradicionālajiem, intelektuālajiem Dieva eksistences argumentiem. Šādi argumenti strādāja burtiski kā līme viduslaiku universitātēs, sakot, ka teoloģija ir zinātņu karaliene, bet filosofija tās veidojums. Bet Kanta kritikā karaliene bija nevis kronēta, bet pamatā - izsūtīta trimdā. Viņš centās iebilst un iebilda daudzu cilvēku pārliecībai, ka klasiskie Dieva eksistences argumenti, kosmoloģiskie argumenti, teoloģiskie (radīšanas) argumenti, ontoloģiskie argumenti (eksistences), pat morālie Dieva eksistences argumenti - visi ir izgāzušies savā mēģinājumā dot mums patiesas zināšanas par transcendentālo realitāti. Tas bija revolucionāri. Jo pirms tam pat tad, ja visi pasaulē nebija teologi un ne visi profesori Eiropas universitātēs atzina Dieva eksistenci, tas bija politiski nekorekti noliegt Dieva eksistenci tāpēc, ka šķita, ka līdz šim esošie argumenti Dieva eksistencei ir tik pārliecinoši, ka neviena racionāla būtne, neviena izglītota būtne neuzdrīkstētos apstrīdēt šos spriedumus. Līdz Kanta kritikai... Es tagad necenšos ne viņu slavēt, ne norakstīt, bet tikai norādīt uz šo lielo ūdensšķirtni. Lai gan viņš domāja, ka viņa kritika ir pamatota, iznāca arī Stephen Mars grāmata par Kanta šaubām, jo viņš šaubījās, bija norūpējies un drebēja par diviem jautājumiem, kas viņu vajāja – zvaigžņoto debesi augšā un morāles likumu iekšienē. Viņa kategoriskā imperatīva studijas un vēlākā grāmata ‘’Tīrā prāta kritika’’ norādīja, ka tur augšā nekā nav, ka fundamentāli tur nav atrodami ētikas pamati. Dostojevskis teicis: ‘’Ja Dieva nav, viss ir atļauts.’’ Bet Kants nespēja atbrīvoties no šīs vajājošās sajūtas par morālo likumu iekšienē, vai kā fiziķis - par milzīgo, pāri esošo zvaigžņoto debesu ietekmes un to sarežģīto attēlu, kas ir redzams.

Izsekojot filosofijas vēsturi, pa lielam runājot, tas, kas parasti notiek, ir - viena domātāju skola atrisina problēmu, paceļ citu, tad šo jauno problēmu atrisina nākošā domātāju skola, kas atstāj dažas lietas neatrisinātas līdz nākošā skola nāk un tās risina. Pēc Kanta atsaucās vesela filosofiju armija, ieskaitot marksismu, ieskaitot humānismu, ieskaitot loģisko pozitīvismu, ieskaitot eksistenciālismu, ieskaitot relatīvismu un ieskaitot plurālismu, sekulārismu... Šie visi ir dažādi ‘’–ismi’’, kuriem ir noteiktas raksturīgas iezīmes, kas atšķir tos vienu no otra. Bet tiem visiem ir viena kopīga pazīme – skepticisms akceptēt transcendentālo un Dievu. Un visa to jēga ir – nav ceļa, kas noved pie galīgās realitātes. Tev jābūt mierā ar to, kas ir šeit un tagad. Tu joprojām vari runāt par patiesību, bet patiesības nav, par mērķiem, bet mērķa nav, eksistenci, bet būtības nav, par cilvēkiem, bet cilvēcības nav utt. Un radās relatīvisma forma. Skepticisms aizveda pie relatīvisma un tā dvīņumāsas plurālisma. Jo, ja nav absolūtas patiesības un visa patiesība ir relatīva, tad visas patiesības ir vienlīdz derīgas vai nederīgas. Un plurālisms ir tāds filosofijas veids, kas uzskata, ka nav vienas atsevišķas patiesības, kā jau dzirdējām, bet drīzāk daudzas patiesības un nevienam nekad nav tiesību izcelt kādu vienu ekskluzīvu patiesību. Apgalvot, ka patiesība ir ekskluzīva, nozīmē būt vainīgam vissliktākajā politiski nekorektajā grēkā – seklā domāšanā. Augstākais tikums relatīvismā un plurālismā ir plaša domāšana. Šī ideja ir sagūstījusi ne tikai zinātnisko universitāšu aprindas, bet, par nožēlu, ir sagūstījusi arī baznīcu. Bieži esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka viņi ir plaši evaņģēliski. Vai esat dzirdējuši šādu jēdzienu? Kas ir plaši evaņģēlisks? Man šo terminu ir grūti definēt. Bet es pārkodīšu to. Es domāju par diviem konceptiem attiecībā uz šo terminu un pirmais ir – evaņģēlisti, kuriem ir liekais svars... Šajā sakarā es esmu plaši evaņģēlisks... (smiekli auditorijā). Otrais ir, ka tas ir oksimorons (mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis), kas apraksta kristieti, kurš izliekas par tādu. Jo, ja tu esi kristietis un domā kā kristietis un tici kā kristietis, tad pēc definīcijas tu esi sekli domājoša persona... Kura pēc mūsdienu kultūras standartiem ir negudra. Bet, kura pēc patiesības inkarnācijas un perfektā Dieva Dēla mēra, ir vērtība.''

Dr. R. C. Sproul, 1939-2017, amerikāņu teologs un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā, ieguvis grādus Vestminsteres koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā seminārā, Amsterdamas Brīvajā universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā, bijis pasniedzējs daudzās koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs (starptautiska kristīgās izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas līdzmācītājs, Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100 grāmatu autors. Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika, Bībeles nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns.

VILTUS MĀCĪTĀJI, 3. daļa

13. marts 2020, Nav komentāru

''Vēl cits veids, kādā Evaņģēlijs tiek noliegts, ir samazinot Jēzus unikalitāti. Brāļi, šī būs mūsu dzīves cīņa kļūstot vecākiem – jūs vēl redzēsiet (un tas jau notiek), ka, iespējams, pat lielākā daļa evaņģēlisko draudžu noliegs Jēzus unikalitāti... Viņi teiks: ‘’Kristus ir mans glābējs, bet neteiks Viņš ir Glābējs (angļu val. - The Saviour)... Viņi teiks aptuveni šādi: ‘’Kas es esmu, lai tiesātu? Es nevaru tiesāt citus un to, kam viņi tic, nē. Bet man pašam Jēzus ir mans glābējs.’’ Tā ir atkrišana. Klausieties - es varētu jau rīt kļūt vispopulārākais mācītājs Amerikā, es varētu piedalīties jebkurā liberālā sarunu šovā, ziņu programmā un citur – viss, kas man jādara ir jānomaina noteiktais artikuls pret nenoteikto artikulu – man jāpārstāj teikt, ka Jēzus ir Glābējs (The Saviour) un jāsaka, ka Viņš ir glābējs (a Saviour). Un visi man aplaudēs! Vai zinājāt? - Kristiešus pirmajos gadsimtos vajāja par ateismu. Jo viņu priekšā bija zeme – Romas impērija ar tūkstošiem dievu un visi sadzīvoja ar tiem. Viņi apmainījās ar dieviem gluži kā mēs bērnībā mainījāmies ar beisbola kartēm. Viņi bija savstarpēji pieņemoši. Un tad nāk kristietis un saka: ‘’Visi tavi dievi ir niecība! Tie nav dievi! Vēl jo vairāk – Cēzars nav kungs, Jēzus ir!’’ Vai redzat? Es ticu, mēs redzēsim intensīvu atkrišanas vilni. Un kas notiks? – Kad tādi mācītāji kā es nepadosies, kad manu miesu iemetīs cietumā, lielākais vairums evaņģēlistu piecelsies un teiks: ’’Āmen! Mēs esam noguruši no šī mācītāja naida un netolerances.’’ Nekad tam nepadodieties! Ja tu padosies tam, draugs, tu neesi kristietis! Tu nemaz neesi kristietis!

Vēl kāds veids un tas var aizskart kādu no jums... Kad draudze kā ceļa rādītāju izmanto jebko citu, nevis Rakstus, tā tuvojas atkrišanai. Došu piemēru. Redzu draudžu mājaslapas un, kas mani pārsteidz – kā ierasti, fotogrāfijā redzu baru ar ļoti skaistiem cilvēkiem, un es tiešām domāju, ka viņi ir skaisti – viņi smaida, apskauj viens otru un tur redzamas tādas lietas kā ‘’pieņemoša, kalpojoša, jauka kopiena aicina tevi pievienoties’’ vai kas tamlīdzīgs... Mans pirmais jautājums uzreiz ir (gribu aiziet pie sava mācītāja un uzdot šo jautājumu) - kā viņi dabū visus tos skaistos cilvēkus, jo mūsu draudzē cilvēki ir neglīti?! (smiekli auditorijā) Es tiešām tā domāju. Kur viņi dabū visus šos skaistos cilvēkus? Un evaņģēlijs ir atrodams 60. lappusē mājaslapā... Noniecināta, bezspēcīga versija tā vietā, kas stāv rakstīts... Viņu ceļa rādītājs ir viņi paši. Viņi teiks: ‘’Hmm, brāli Paul, ko tad Jēzus saka – ka viņi atzīs, ka esam kristieši pēc tā kā mīlēsim...’’ Apustuļi nestaigāja pa pilsētām apskaujot cits citu, tāpēc neizraujiet šo tekstu ārā no konteksta. Es ar brāli Konrādu biju Rumānijā pirms daudziem gadiem, un viņš sludināja mūsu misionāriem. Viņš teica: ‘’Vai jūs gribat zināt, kā apustulis Pāvils dibināja draudzi? – Viņš izlika milzīgu stendu un uzrakstīja uz tā visskandalozāko tekstu kādu varēja uzrakstīt - ‘’mēs sludinām Kristu krustā sisto.’’ Un šajā skandalozajā ziņā izpaudās Dieva spēks, atjaunojot un glābjot cilvēku. Neuzlieciet savai sejai glītu grimasi draudzēs! Neattīstiet šo ideju, kuru bieži lieto kulti! Viņi pasniegs Evaņģēliju viegli, noliekot prasības un skandalozo saturu kaut kur aizmugures plānā un pakāpeniski virzīs cilvēkus pret to. Tā ir maldināšana! Apsveicu, jūs tikko kļuvāt līdzīgāki tiem cilvēkiem, kuri nosaukti 1. un 2. pantā... Mēs sludinām Kristu, krustā sisto. Tagad – 56 sekundēs – kāda ir izeja no tā? Paskatieties 6. pantu: ‘’Likdams šīs lietas brāļiem pie sirds, tu būsi labs Kristus Jēzus kalps,[..] (1.Timotejam 4:6)’’ Kāds ir mūsu darbs? – Gluži kā kuģa kapteinim pie stūres – turi kuģi pareizā virzienā. Kāds ir šis virziens? – Turi to taisni uz Jēzus Kristus Evaņģēliju. Viss, kas ir tava draudze, ir Jēzus Kristus evaņģēlijs. Tava sludināšana sākas ar Jēzus Kristus evaņģēliju! Dzīvās krāsās! Evaņģēlijs – nekas labāks radībai nekad nav dots! Dievs nekad neko labāku nav darījis! Vai tava krāsu palete garīgi ir neattīrīta, ka tu iekāro citas lietas? Vai jūsu draudžu krāsu paletes ir tik neattīrītas dēļ jūsu izklaidējošās sludināšanas? Vai tādēļ, ka nodarbināt viņus ar savu vīziju, lai viņiem būtu kāda jēga? Man reāli kļūst nelabi no šiem cilvēkiem ar visām savām vīzijām... Mācītāj, vienīgā vīzija, kas tev ir vajadzīga, ir krustā sistais un no nāves augšāmceltais Kristus... Vienkārša paklausība Viņam. Paklausība Viņam! Un atļauj šai paklausībai Viņa žēlastībā novest tevi uz to vietu, kur Viņš vēlas tevi aizvest! Beidziet celt paši savu valstību! Sludiniet Jēzus Kristus evaņģēliju! Dariet tikai to, kas stāv rakstīts!''

Paul washer (1961) – amerikāņu evaņģēliski protestantiskais kristietis ar Kalvina teoloģijas ievirzi, apstiprināts Dienvidu baptistu savienībā. Studējis Teksasas Universitātē Ostinā, Dienvidrietumu baptistu teoloģiskajā seminārā. Dibinātājs un direktors ‘’Heart Cry Missionary Society’’. Strādā kā šīs misijas koordinators Rietumeiropā (Itālijā, Spānijā, Francijā). Ar sievu dzīvo Redfordā, Virdžīnijā, ir 4 bērni.

VILTUS MĀCĪTĀJI, 2. daļa

13. marts 2020, Nav komentāru

Tālāk 1. Timotejam 4:2: ‘’[..]kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta (1.Timotejam 4:2)’’.

''Es domāju, tas var izpausties divos dažādos veidos – pirmkārt – viņi zina, ka melo. Viņi zina, ka melo, bet viņu sirdsapziņa ir tik notrulināta, ka tie vairs netic Dievam vai vairs nebīstas no Viņa... Kad biju mazs puika un biju mūsu fermā, mēs griezām liellopiem nost ragus. Tas bija bīstami liellopiem, jo varēja izšļākties asinis un notikt inficēšanās un daudz kas cits, turklāt, tas sāpēja. Bet vēlāk, ienākot jaunākai tehnoloģijai, pāris mēnešus pēc teļa piedzimšanas, mēs viņu ievedām iekšā, mums bija elektrisks dzelzs aparāts ar caurumu vidū, kuru uzliek uz raga gala un tad spiež uz leju, sākumā tas sāp, bet vēlāk teļš jau kļūst mierīgs, jo vienlaikus dedzinot nost šo ragu, tiek piededzināti arī visi nervi tā, ka viņi vairs neko nejūt. Tas to nozīmē attiecībā uz šāda veida mācītājiem.

Bet ir vēl kāds veids – patiesībā viņi domā, ka dara pareizi. Kā viņi nonāk līdz šai atziņai? -Viņi studēja Rakstus un sevišķi Evaņģēliju, bet neatrada tajā prieku - maz spēka tajā, maz lietderības viņu kalpošanai un tāpēc Dievs apcietinājis viņu sirdis vieglprātībā un iedomībā. Baznīcas visā Amerikā, kuras sevi sauc par evaņģēliskām ir piepildītas ar šo vieglprātību (un tāpēc šis termins šodien nenozīmē pilnīgi neko...). Gribu, lai paskatāmies 3.-5. pantu. Šie panti mani pārsteidza, jo 1.-2. pantu gaismā es negaidīju 3.-5.... Jautāsiet, kāpēc? Ja apskatāt 1.-2. pantu, viņš lieto tādu valodu, kura nav lietota nekur citur Rakstos. Viņš saka: ‘’Gars skaidri saka..’’ – Tas ir kā ‘’hei, klausieties, tas ir svarīgi!’’ Tālāk viņš turpina par maldu gariem un dēmonu mācībām, melkuļu liekulību, kuri burtiski ir iededzinājuši kauna zīmi savā sirdsapziņā... Un jums šķiet, ka noteikti 3. pants runās par antikrista atklāšanos – tālāk ir jābūt kaut kam varenam... Bet, kas mums tur ir? -‘’Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām [..] (1.Timotejam 4:3)’’ Un, kad mēs to aplūkojam, sevišķi kā amerikāņi, nodomājam: ‘’Hmm, mums nav jābaidās no atkrišanas – mēs visi esam precējušies...’’ Un es aplūkoju lielāko daļu no jums – jūs noteikti neatturaties no barības vielām... (smiekli auditorijā) Patiesībā jums vajadzētu atturēties vairāk, lai būtu bibliski... Negribēju likt jums domāt, ka kļūstu pārāk jauks... (atkal smiekli auditorijā). Tātad – kā varat savienot šīs divas lietas kopā? -Tās neiet kopā... Bet, ja jūs ilgāk par to padomātu, jūs ieraudzītu: ‘’Vāv, esmu atkrišanas briesmās, kristietības izpausmes Amerikā ir tik pārpilnas ar noliegšanu...’’ Kas šeit tiek teikts? Ko tas reāli nozīmē? Viņš saka: ‘’Katru reizi, kad tu Jēzus Kristus evaņģēlija vietā priekšplānā izvirzi kaut ko citu, katru reizi, kad tu kaut ko uzskati par augstāku, kad tu uzsver kaut ko citu nekā Jēzus Kristus Evaņģēliju, tu veic aizliegšanu.’’ Vismaz līdz kādam līmenim. Ļaujiet dot man piemēru. Pastāv baznīcas, kuras augstāk par Evaņģēliju var nolikt noteiktu morāles veidu vai legālismu (kad likumu turēšana kļūst svarīgāka par Kristus evaņģēliju), kad viss grozās ap noteikumiem. Es savus bērnus mācu mājmācībā, un es mīlu mājmācības ideju, bet reiz biju konferencē, kura, godīgi sakot, izklausījās vairāk kā ‘’Lepnums un aizspriedumi’’ filma nekā kristietība... Viss tur grozījās ap to, kā tu ģērbies, kā tu runā, kā tu raksti... Ko?! Nē! Kāds mācītājs man reiz zvanīja un aicināja, lai atbraucu sludināt, jo viņa draudze esot zaudējusi daudz cilvēku. Es atbildēju: ‘’Nu, varbūt man ir jāsludina tev, ja tev ir daudzu draudzes locekļu zudums?’’ (smiekli auditorijā). Es jautāju: ‘’Ko tu ar to domāji?’’ Viņš teica: ‘’Manā draudzē ir daudz mājmācības skolnieku.’’ Es turpināju: ‘’Brāli, es mācu mājās, tu māci mājās, ko tu gribi teikt?’’ –Manā draudzē ir cilvēki, kuri, lūdzot tiem liecināt, pieceltos un teiktu: ‘’Pirms 5 gadiem es atklāju mājmācību...’’ Kas notiek? –Evaņģēlijs ir ticis nospiests, un kaut kas cits ir ieguvis lielāku vērtību... Mācītāji, par ko jūs visvairāk sludināt? Es reizēm tieku apvainots, ka sludinu tikai vienu svētrunu un vienmēr nonāku pie romiešiem 3 un mācu par izpirkšanu... Tad es atbildu: ‘’Jā, esmu lasījis simtiem, varbūt pat tūkstoti Sperdžena svētrunu un, ja viņš Bībelē paņem jebkuru neskaidru tekstu, viņš vienalga aizved atpakaļ pie izpirkšanas... Manās studijās, kuras esmu veicis, kā faktu varu apstiprināt, ka visu gadsimtu izcilāko mācītāju vislielākais akcents bija Jēzus Kristus evaņģēlijs, Viņa asinis, kas tika izlietas! Viņi nespēja aiziet no tā, tādēļ, ka tas aizrāva viņus! Ja viņi runāja par laulību – viņi runāja par krustu. Mēs varam paņemt legālismu un nolikt to pāri Evaņģēlijam, vienlaikus, un tas ir vairāk izplatīts, mēs varam izpirkšanu, mūsu brīvības nolikt augstāk par Evaņģēliju. Evaņģēlija dēļ es nevaru pieņemt nevienu no šīm savu jaunāko brāļu brīvībām. Ko saka Titus 2:11-12 – ‘’Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā.’’ Pāvels vēstulē galatiešiem 5:13 saka: ‘’Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!’’ Svētīts ir vīrs, kurš pārdomā Dieva Vārdu. Katru reizi, kad runāju par baušļiem un savu prieku par Dieva likumiem, cilvēki draudzē man saka: ‘’Zini, likumi ir tik nomācoši..’’ Un es vienmēr viņiem vaicāju: ‘’Kurš bauslis tevi nomāc? Vai tas ir tas, kurš saka, ka tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, vai tas tevi nospiež? Tad tev ir nopietnas problēmas... Vai tas ir tas, kurš saka, ka tev nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko, vai tas ir tas, kas tevi nospiež un atņem brīvību?..’’ Nē, mēs neesam glābti caur likumiem vai spēju turēt baušļus, nē, nē, nē! Mēs esam glābti caur ticību, un arī šī ticība ir Dieva dāvana. Un mēs, kas esam ar atjaunotām sirdīm, priecājamies par Kunga baušļiem. Dieva baušļi un Dieva likumi ļauj mums zināt, kā izteikt mīlestību pret Dievu. Cits veids ir aizvietot Evaņģēliju ar materiālu labklājību un pašrealizāciju. Daudzi mācītāji mūsdienās sauc sevi par dzīves skolotājiem... (angļu val. - life coaches) Es aplaudēju tam. Es gribētu, lai viņi pārstāj saukt sevi par mācītājiem, jo viņi tādi nav... (smiekli auditorijā). Pašrealizācija? Labklājība? Brāļi, man burtiski sevi ir jāsavalda, kad dzirdu kādu sakām ‘’Jehovah Jireh’’ (ebreju val.) – ‘’Dievs gādās’’ un norādām uz savu Mersedesu... Dievs gādās ko? – Jēru, upuri, kuru Viņš ir sagādājis tajā kalnā – Kristu... ''

Paul Washer, (1961) – amerikāņu evaņģēliski protestantiskais kristietis ar Kalvina teoloģijas ievirzi, apstiprināts Dienvidu baptistu savienībā. Studējis Teksasas Universitātē Ostinā, Dienvidrietumu baptistu teoloģiskajā seminārā. Dibinātājs un direktors ‘’Heart Cry Missionary Society’’. Strādā kā šīs misijas koordinators Rietumeiropā (Itālijā, Spānijā, Francijā). Ar sievu dzīvo Redfordā, Virdžīnijā, ir 4 bērni.

VILTUS MĀCĪTĀJI, 1. daļa

13. marts 2020, Nav komentāru

‘’Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta. Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību. Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību; jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.
Likdams šīs lietas brāļiem pie sirds, tu būsi labs Kristus Jēzus kalps, audzināts ticības un tevis ieturētās labās mācības vārdos.’’ (1.Timotejam 4:1-6)

‘’Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, [..]’’ (1.Tim.4:1-2)

''Es nevēlos paaugstināt savu vai mācītāja vietu, bet es vēlos jums ko teikt – tāpat kā caur patiesības sludināšanu Dievs lieto cilvēkus, lai celtu savu Valstību, tā sātans lieto savus cilvēkus, lai celtu savu valstību un savus nodomus pret Kristus Valstību. Gribu, lai jūs atminaties no Soģu grāmatas, ka ikreiz kad Dieva Valstība tiek celta, tas ir tāpēc, ka tiek sludināts Dieva Vārds. Vai vēlies celt Valstību? –Sludini! Sludini patiesību! Bet jums ir jāsaprot, ka šajā cīņas laukā ir divas līnijas – pirmā ir patiesības vīri, kas tādi ir ne savu spēju vai nopelnu dēļ, bet Dieva izredzētības, suverenitātes un žēlastības dēļ. Viņi ir patiesības vīri, viņiem ir jāstāv par patiesību un jāpārstāj spēlēt spēlītes kā maziem zēniem un jāveltī sevi patiesības iepazīšanai un pasludināšanai. Ir vēl otra līnija – viņi ir melu un vieglprātības sludinātāji, iespējams, pat labu lietu, bet ne vislabāko Dievam... Ir teikts, ka viņi ir meļi, jo tie nerunā patiesību. Ko tas nozīmē? –Viņi nerunā saskaņā ar to, kas stāv rakstīts... Un tādējādi viņi pierāda, ka viņi nav sagatavoti. Jaunais cilvēk, kad tu sarunājies kādā klubā, nevienam nevajag dzirdēt kaut ko no tavas sirds - viņiem vajag dzirdēt no Dieva Vārda... Ja tu dosies misijas laukā, ļauj man ar tevi padalīties... Pirms dažiem gadiem kāds ar mani runāja un teica: ‘’Es vēlos pievienoties misijai.’’ Un es jautāju: ‘’Kāpēc?’’ –‘’Es vienkārši gribu atdot savu dzīvi...’’ Es teicu: ‘’Jaunais cilvēk, nevienam šeit Peru nevajag tavu dzīvi... Viņiem vajag dzirdēt Dieva Vārdu...’’ Meļi, viņi ir meļi, tāpēc, ka nerunā saskaņā ar to, kas stāv rakstīts. Viņi ir liekulīgi, jo izliekas, ka viņiem piemīt garīgums no Dieva, bet patiesībā, labākajā gadījumā viņu garīgums ir miesīgs jeb dabisks un vēl ļaunāk – tas ir dēmonisks... Vēlreiz – kā lai tu zini, ka kāda garīgums nāk no Dieva? –Tad, ja tas runā saskaņā ar to, kas stāv rakstīts...''

Paul Washer, (1961) – amerikāņu evaņģēliski protestantiskais kristietis ar Kalvina teoloģijas ievirzi, apstiprināts Dienvidu baptistu savienībā. Studējis Teksasas Universitātē Ostinā, Dienvidrietumu baptistu teoloģiskajā seminārā. Dibinātājs un direktors ‘’Heart Cry Missionary Society’’. Strādā kā šīs misijas koordinators Rietumeiropā (Itālijā, Spānijā, Francijā). Ar sievu dzīvo Redfordā, Virdžīnijā, ir 4 bērni.

Par nomiršanu sev...

11. marts 2020, Nav komentāru

‘’Un Viņš sacīja uz visiem: "Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.’’ (Lk. 9:23)

''Gan draudzei kopumā, gan atsevišķiem kristiešiem ir vāja izpratne par to, ko nozīmē nomirt sev. Tas nav vienreizējs notikums, bet ikdienas atteikšanās no savas gribas un saviem ceļiem. Šī nomiršana notiek, kad es labprātīgi ļauju Dieva gribai un ceļiem stāties savējo vietā neatkarīgi no tā, cik nāvējoši tas būtu manām vēlmēm un iecerēm. Kad labprātīgi izvēlamies atteikties no tiesībām būt noteicējiem savā dzīvē, mēs patiesi piederam Dievam.''

Džims Honbergers

Ielādēt vēl

Izveido savu mājaslapu vai e-veikalu ar Mozello!