DIEVA BĒRNI DRAUDZĒS MIRST BADĀ
STARP DIVĀM ATNĀKŠANĀM
(Suzanna Dītrišs)
STĀSTS PAR DIVĀM KALNU KAZĀM
“Kāds bijušais misionārs
pastāstīja stāstu par divām kalnu kazām, kuras sastapās uz šauras takas. Vienā
pusē bija 1000 pēdu dziļa aiza, otrā pusē-stāva klints. Tur nebija vietas, kur
apgriezties un kazas nevarēja atkāpties, neiekrītot aizā. Ko viņas darīja?
Visbeidzot, tā vietā, lai cīnītos par tiesībām iet tālāk, viena no kazām
nometās ceļos un pieplaka pie zemes, cik vien varēja. Tad otra kaza pārgāja tai
pāri un abas kazas varēja droši turpināt ceļu. Savā ziņā tas ir tas, ko Jēzus
Kristus izdarīja priekš mums, kad Viņš atstāja debesu godību un atnāca uz šo
zemi, lai nomirtu par mūsu grēkiem. Viņš redzēja mūs ieslēgtus starp savu grēku
un Dieva taisnīgumu ar nekādu iespēju mums pašiem sevi izglābt. Viņš atnāca
cilvēka līdzībā un ieņēma kalpa veidu. Mirstot par grēcīgo cilvēci, Viņš ļāva
mums ‘’iziet caur Viņu’’, lai mēs piedzīvotu piedošanu un saņemtu mūžīgo
dzīvību. Pēteris norādīja uz Kristu kā uz pazemības piemēru. Kad pret mums slikti
izturas Jēzus dēļ, mums jāmācās būt pietiekoši pazemīgiem, lai ļautu citiem
‘’pāriet pār mums’’, ja rastos tāda nepieciešamība. Tā nav vājuma, bet spēka un
patiesas pazemības zīme. Šāda rīcība Jēzus dēļ pagodina Viņa vārdu.”
(“Our Daily Bread 2000/October 27th”)
DZĪVĪBA ROSĀS APSLĒPTI
“Garīgie augļi nav domāti mūsu pašu, bet gan citu labumam. [..] jo bagātāki mūsu augļi, jo vairāk Dievs mūs noslogo.
Auglīgam ticīgajam sāpes ir normāla pieredze un tāpat arī ziemas periods, kas iestājas pēc augļu nešanas. Ziemā liekas, ka kokā dzīvības nav nemaz. Tā dzīvais spēks ir apslēpts skatiem koka dziļākajā būtībā – tā saknēs. Tā tas mēnešiem ilgi uzkrāj spēkus, lai uzplauktu jaunā pavasarī.
Tikai retais ticīgais ir iemācījies izbaudīt arī ziemu, kad nav ne izjūtu, ne augļu, ne varenu dzīvības izpausmju, bet tikai Dieva klusā un slēptā darbošanās cilvēka būtības dziļumos – viņa garā. Ziema ir normāla. Sāpju periodi ir normāli. Sausums ir normāls. Grūtības ir normālas.”
(Maikls Velss “Problēmas, Dieva klātbūtne un lūgšana”)

DZIĻA MĪLESTĪBA SPĒJ PANEST DAUDZ...
VAI IR IESPĒJAMS UN DRĪKST VIZUĀLI ATTĒLOT DIEVU?
(Džeimss I. Pakers ‘’Pazīt Dievu’’)

DIEVS PABEIGS TO, KO IESĀCIS
“Jo Dieva vadītā dvēsele nekad neaizsteidzas priekšā nozīmētiem laikiem. Tā runā un darbojas tikai, kad Dievs to ierosina. Aizsteigties priekšā pavēlei, nozīmē kārdināt Dievu. Šai tautai, kas prasīs ‘’zīmes’’, lai ticētu, Jēzus nedos nevienas. Un tās, ko Dievs dos, būs vienmēr citādas nekā tās, ko gaidīja.
Ticība ir lēciens bezdibenī – bet pēc pavēles. Lēkt bez rīkojuma, nozīmē kārdināt Dievu. Tas ir spriedums par daudziem mūsu darbiem, īpaši par ‘’labajiem darbiem’’. Jo nav laba darba, kā vien pavēlētais darbs. Un Dievs apsola izvest līdz galam tikai to, ko Viņš pats ir sācis.”
(Suzanna Dītrišs “Upura stunda”)
CILVĒKS IR GRĒCĪGS
"Atbrīvoties no pārliecības, ka par Dievu (ja tāds vispār eksistē) nekas vairāk nav sakāms kā vien tas, ka Viņš ir bezgalīgi pacietīgs un laipns, ir tikpat grūti kā izskaust usnes. Kad šāda pārliecība laidusi saknes, tad kristietība, vārda tiešajā nozīmē, apsīkst. Jo kristietības būtība ir ticība grēku piedošanai, pateicoties izpērkošajam Kristus krusta veikumam. Saskaņā ar Ziemassvētku vecīša teoloģiju grēki nerada nekādu problēmu un izpirkšana kļūst lieka; Dieva labvēlīgā attieksme paliek nemainīga gan pret tiem, kas Viņa pavēlēm paklausa, gan pret tiem, kas nepaklausa. Cilvēkam uz ielas pat prātā neienāk, ka Dieva attieksme pret viņu varētu būt atkarīga no tā, vai viņš paklausa Dieva teiktajam vai ne, un jebkāds mēģinājums izcelt bijības nepieciešamību Dieva klātbūtnē un drebēšanu Viņa vārda priekšā tiek norakstīts kā neiespējami novecojis ‘’viktoriāņu’’, ‘’puritāņu’’ un ‘’subkristiešu’’ uzskats.''
Džeimss I. Pakers ''Pazīt Dievu''
DIEVA PĀRMĀCĪBA
''Tos, kurus Dievs pieņem,
Viņš smagi pārmāca, lai tie sasniegtu meklēto: ‘’Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko
Viņš pieņem. -Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo
kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši,
tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni. Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos
esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai
dzīvotu? Jo tie gan īsu laiku mūs ir
pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš - lai nāktu tas mums
par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par
bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.’’ (Ebr.
12:6-11) Dieva mīlestība ir barga, jo tā liecina par tā, kurš mīl,
svētumu un cenšas panākt to, kurus mīl, svētumu.''
(Džeimss I. Pakers ''Pazīt Dievu'')
VAINA UN PIEDOŠANA 2. daļa
''Es zinu, ka kristieši diskutē par jautājumu, vai ir iespējams pārliecinoši zināt, ka esi atpestīts? Daži cilvēki ieņem nostāju, ka mēs nekad nevaram būt pilnīgi droši, vai esam pestīšanas stāvoklī. Atceros, kad studēju seminārā, mēs izveidojām semināra senioru aptauju un 50% no senioriem nedomāja, ka kāds varētu zināt, vai ir atpestīšanas stāvoklī un, ka apgalvot, ka esi atpestīšanas stāvoklī, ir neiedomājami augstprātīgi. Es ieņemu nostāju, ka jūs ne tikai varat zināt, vai esat atpestīšanas stāvoklī, bet tas ir jūsu pienākums - zināt. Jo Dievs pavēl mums pārliecināties, kāds ir mūsu stāvoklis Viņa priekšā. Un es personiski ticu, dāmas un kungi, ka viena no vissvarīgākajām doktrīnām, kuru kristietis var iemācīties jau agri savā ceļā, ir pārliecības par glābšanu doktrīna. Tev ir jāzina, vai esi žēlastības stāvoklī, vai neesi žēlastības stāvoklī, jo, ja tu nezini, tu esi absolūti neaizsargāts pret sātana apsūdzībām. Atceries, Jozua klausījās šo sarunu! Jozua stāvēja tur ar netīrām drēbēm, un viņš dzird Sātana apsūdzību. Sātans saka –‘’viņš ir netīrs’’. Kā jums liekas, kas ar viņu būtu noticis, ja tā būtu vienīgā balss, kuru viņš dzirdēja?.. Paldies Dievam, Dievs runāja un teica ‘’aizver savu muti, sātan, šī ir apdegusi pagale, kas izrauta no uguns!’’ Mēs redzam, ka paši pirmie taisnošanas augļi, saskaņā ar Pāvelu, ir šie, ka, esot attaisnotiem, mums ir miers ar Dievu, piekļuve Viņa klātbūtnei... Personai ar apgrūtinātu sirdsapziņu, personai, kas ir nospiesta zem šīs apsūdzības, nav miera. Cilvēki, kuriem ir miers ar Dievu zina, kur tie atrodas, zina, ka ir atpestīti, viņiem ir brīvība trenēties kristīgā dzīvē, kas vēlāk izveido viņus par spēka cilvēkiem pasaulē. Bet persona, kura nav droša, kura klūp, svārstās starp diviem viedokļiem, mētājas uz priekšu un atpakaļ ar katras mācības vēju, šī persona ir invalīds savā garīgajā svētceļojumā. Tādēļ tas ir tik lielā mērā svarīgi noteikt savā dzīvē, kam tu piederi un, vai esi atpestīts. Lieta, kas ir tik skumja, ir tā, ka sātans pats reizēm tiek saukts par apsūdzētāju. Un, kas ir apsūdzētājs? –Apsūdzētājs ir kāds, kurš apsūdz tevi par lietām, kurās esi nevainīgs. Kāds apsūdz mani lietās, kuras neesmu darījis – tas ir apsūdzētājs. Un šī persona man ir nodarījusi netaisnību. Un sātans to dara, viņš ir tik pārņemts ar cilvēku paralizēšanu un viņu nospiešanu, viņš stāstīs melus par tiem, nepatiesi apsūdzēs, viņš postīs viņu reputācijas. Bet, dāmas un kungi, šis nav vienīgais veids, kā viņš to dara... Reizēm viņš apsūdz mūs tur, kur patiešām esam vainīgi. Jozuas drēbes patiesi bija netīras, vai ne? Viņš neteica ‘’viņam ir netīras drēbes’’, lai gan patiesībā viņam bija tīras drēbes, nē. Viņš teica patiesību. Un te kļūst ļoti sarežģīti attīstīt kristīgo pieredzi. Bet, kad studējām par Svēto Garu, zinām, ka viens no Svētā Gara uzdevumiem kristieša svēttapšanas ceļā ir pārliecināt mūs par grēku. Ja mēs izdarām grēku un nejūtamies vainīgi par to, mums nevajadzētu priecāties par to, jo tas ir tāpat kā būt slimam un nejust nekādas sāpes - mums var šķist, ka tas ir labi, bet ilgtermiņā tas ir ļoti, ļoti iznīcinoši. Justies vainīgam ir veselīga lieta, ja patiešām esam vainīgi. Un, ja nejūtam vainu, tad Sv. Gars nāk un pārliecina mūs par mūsu grēku, lai varam novērsties no tā. Bet, kāda ir atšķirība starp Sv. Gara pārliecināšanu un sātana apsūdzību? Pieņemsim, es izdaru grēku un necenšos tikt ar to galā. Un nāk sātans un saka – ‘’tu to izdarīji!’’ Vienmēr ausīs dzied putniņš... un nospiež mani par to pašu lietu. Kā varat pateikt atšķirību? Kāds ir mērķis, kad Sv. Gars pārliecina par grēku? -Kad Sv. Gars nāk, lai pārliecinātu tevi par grēku, ja esat piedzīvojuši pārliecināšanu par grēku, jūs zināt, ka grēka atzīšana ir sāpīga, tomēr tajā ir vēl kaut kas ļoti, ļoti mierinošs. Kad Sv. Gars konfrontē mūs ar mūsu grēku, vienlaikus, kad viņš mums saka, ka esam vainīgi, viņš pārliecina mūs, ka mums ir piedots, atklājot, ka Viņš nāk pie mums ne kā kāds, kas cenšas mūs iznīcināt. Bet sātana apsūdzības mērķis ir nevis, lai atbrīvotu mūs, bet, lai mūs iznīcinātu. Un tā ir pilnīga atšķirība. Jūs redzat atšķirību starp personu, kas pienāk pie jums un saka ‘’es gribu pateikt kaut ko jums no mīlestības’’ un tad pēkšņi ‘’pfff’’ - iedur nazi vēderā... Tad jūs teiktu – ‘’vācies prom no šejienes, sātan’’! Un Personu, kas tiešām paziņo, ka ir ar tevi – Sv. Garu, kurš vienmēr paziņo, ka ir ar tevi, kad Viņš pārliecina tevi par tavu grēku. Un šī ir atbilde uz sātana graujošajām apsūdzībām. Citiem vārdiem tā – sātans sitīs mūs tur, kur patiešām esam vainīgi. Un mums jāatzīst, ka pastāv tāda lieta kā īsta vaina, un vienīgais līdzeklis, ko zinu patiesam grēkam, ir patiesa piedošana. Mana mīļākā ilustrācija ir, kad viena no manām koledžas studentēm -kristiete pienāk pie manis vienā jautājumā un saka: ‘’Man ar tevi jārunā’’. Es jautāju: ‘’Kas noticis?’’ -‘’Esmu saderināta, un mēs ar līgavaini esam stājušies seksuālās attiecībās, un esmu sajutusi šo briesmīgo vainas nastu. Es aizgāju satikties ar universitātes kapelānu, izstāstīju viņam par savu problēmu, un kapelāns man teica, ka mana problēma ir tā, ka man ir pārāk jutīga sirdsapziņa un, ka esmu kļuvusi par viktoriāņu tabu, nevainības ētikas upuri savā sabiedrībā, un, ka man vienkārši jāsaprot, ka lietas ir mainījušās, šajā gadījumā es nedzīvojot gadījuma sakarā, es esot seksuālās attiecībās ar kādu, kuram esmu saderināta, un šis ir 20. gadsimts - tā ir mūsdienu seksuālā ētika un, lai atbrīvotos no šīs nospiedošās vainas apziņas, man ir jāsaprot, ka neesmu vainīga ne par ko.’’ Un meitene paskatījās uz mani un teica: ‘’Profesor Sproul, es joprojām jūtos vainīga...’’ Te parādās vainas lielais noslēpums - atšķirība starp, ko es saucu par ‘’objektīvs’’ un ‘’subjektīvs’’. Šī ir atšķirība starp ‘’vainīgs’’ un ‘’jūtos vainīgs’’. Vaina ir likumīgi un teoloģiski definēta kā Dieva likuma pārkāpums. Ja cilvēks pārkāpj šo līniju un pārkāpj Dieva likumu, viņš iedzīvojas vainā iepretim Dieva taisnīgumam. Kad šī persona pārkāpj Dieva likumu, viņa var justies briesmīgi par to vai var nejust neko. Tam, kā viņa jūtas, nav nekādas darīšanas ar faktiskā grēka esamību vai neesamību. Vai redzat to? Vēlreiz - piedošana ir kaut kas, ko Dievs dara un, kad Dievs to dara, tā ir objektīva realitāte. Un tā nav atkarīga no manām sajūtām. Un, ko sātans dara? – Viņš spiež uz tavām jūtām, viņš cenšas tevi padarīt par juteklisku kristieti - tā, ka jūs būsiet pārliecināti par piedošanu tikai atkarībā no savām pašreizējām sajūtām. Tāpēc ticība, dāmas un kungi, nāk no klausīšanās, no Dieva vārda klausīšanās. Tas ir, kad mēs lasām Dieva apsolījumus un pieņemam tos savās dzīvēs, ka kļūstam brīvi. Un kopā ar apustuli Pāvilu varam lasīt ‘’Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos?’’ (Rom. 8:33). Mēs saprotam, ka Kristus ir mūsu taisnība un, ka vienīgais veids kā mēs jebkad varam viņam patikt ir katru dienu dzīvot pēc Viņa žēlastības, pārliecināties, ka nožēlojam grēkus, kamēr dzīvojam, bet ne, esot paralizētiem zem grēka, kurā esam dzīvē. Nožēlojot to, no tā attīroties un dodoties tālāk augstajā aicinājumā, kas Kristū ir mūsu...''
Doktors Roberts Čārlzs Sprouls, 1939-2017, amerikāņu teologs
un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā, ieguvis grādus Vestminsteres
koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā seminārā, Amsterdamas Brīvajā
universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā, bijis pasniedzējs daudzās
koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs (starptautiska kristīgās
izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas līdzmācītājs,
Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100 grāmatu autors.
Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika, Bībeles
nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns.
VAINA UN PIEDOŠANA. Kā sātans mūs apsūdz? 1. daļa
Doktors Roberts Čārlzs Sprouls, 1939-2017, amerikāņu teologs
un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā, ieguvis grādus Vestminsteres
koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā seminārā, Amsterdamas Brīvajā
universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā, bijis pasniedzējs daudzās
koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs (starptautiska kristīgās
izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas līdzmācītājs,
Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100 grāmatu autors.
Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika, Bībeles
nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns.

CĪŅA AR SĀTANU 2. daļa
Doktors Roberts Čārlzs Sprouls, 1939-2017, amerikāņu teologs un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā, ieguvis grādus Vestminsteres koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā seminārā, Amsterdamas Brīvajā universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā, bijis pasniedzējs daudzās koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs (starptautiska kristīgās izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas līdzmācītājs, Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100 grāmatu autors. Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika, Bībeles nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns.
Tulkojusi Madara Rutka
CĪŅA AR SĀTANU 1. daļa
Doktors Roberts Čārlzs Sprouls, 1939-2017, amerikāņu teologs
un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā, ieguvis grādus Vestminsteres
koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā seminārā, Amsterdamas Brīvajā
universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā, bijis pasniedzējs daudzās
koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs (starptautiska kristīgās
izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas līdzmācītājs,
Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100 grāmatu autors.
Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika, Bībeles
nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns.
Tulkojusi Madara Rutka
Reformācijas skulptūras Nirnbergā Vācijā
Balstoties uz Daniēla un Atklāsmes grāmatas pravietojumiem, reformatori vienprātīgi atzina pāvestības sistēmu par antikristu.
Attēli no Valtera Veita grāmatas ''Patiesība NAV nebūtiska''.

Kā ir izmainīti 10 Dieva baušļi
1. attēls - 10 Dieva baušļi no Bībeles
2.attēls - katolicisma sagrozītie Dieva baušļi

I. Kanta kritiskās filozofijas mantojums un tā ietekme kristietībā
Dr. R. C. Sproul
''Imanuels
Kants neapgalvoja to, ka Dieva nav, viņš teica: ‘’Ja pastāv Dievs, mēs par viņu
nevaram neko zināt, jo aizsniegt noumenālo sfēru no fenomenālās sfēras nav
iespējams.’’ To pašu apgalvoja Lesings – starp tām ir tik dziļš un nepārvarams
grāvis, ka nav iespējams tikt tam pāri. Šī ideja slavena ar nosaukumu ‘’Lesinga
grāvis’’. Lai to demonstrētu, Kants radīja visizsmeļošāko kritiku iepretim
klasiskajiem, tradicionālajiem, intelektuālajiem Dieva eksistences argumentiem.
Šādi argumenti strādāja burtiski kā līme viduslaiku universitātēs, sakot, ka
teoloģija ir zinātņu karaliene, bet filosofija tās veidojums. Bet Kanta kritikā
karaliene bija nevis kronēta, bet pamatā - izsūtīta trimdā. Viņš centās iebilst un iebilda daudzu
cilvēku pārliecībai, ka klasiskie Dieva eksistences argumenti, kosmoloģiskie
argumenti, teoloģiskie (radīšanas) argumenti, ontoloģiskie argumenti
(eksistences), pat morālie Dieva eksistences argumenti - visi ir izgāzušies
savā mēģinājumā dot mums patiesas zināšanas par transcendentālo realitāti.
Tas bija revolucionāri. Jo pirms tam pat tad, ja visi pasaulē nebija teologi un
ne visi profesori Eiropas universitātēs atzina Dieva eksistenci, tas bija
politiski nekorekti noliegt Dieva eksistenci tāpēc, ka šķita, ka līdz šim
esošie argumenti Dieva eksistencei ir tik pārliecinoši, ka neviena racionāla
būtne, neviena izglītota būtne neuzdrīkstētos apstrīdēt šos spriedumus. Līdz
Kanta kritikai... Es tagad necenšos ne viņu slavēt, ne norakstīt, bet tikai
norādīt uz šo lielo ūdensšķirtni. Lai gan viņš domāja, ka viņa kritika ir
pamatota, iznāca arī Stephen Mars grāmata par Kanta šaubām, jo viņš šaubījās, bija norūpējies un drebēja
par diviem jautājumiem, kas viņu vajāja – zvaigžņoto
debesi augšā un
morāles likumu iekšienē. Viņa kategoriskā imperatīva
studijas un vēlākā grāmata ‘’Tīrā prāta kritika’’ norādīja, ka tur augšā nekā
nav, ka fundamentāli tur nav atrodami ētikas pamati. Dostojevskis teicis: ‘’Ja
Dieva nav, viss ir atļauts.’’ Bet Kants nespēja atbrīvoties no šīs vajājošās
sajūtas par morālo likumu iekšienē, vai kā fiziķis - par milzīgo, pāri esošo
zvaigžņoto debesu ietekmes un to sarežģīto attēlu, kas ir redzams.
Izsekojot
filosofijas vēsturi, pa lielam runājot, tas, kas parasti notiek, ir - viena
domātāju skola atrisina problēmu, paceļ citu, tad šo jauno problēmu atrisina
nākošā domātāju skola, kas atstāj dažas lietas neatrisinātas līdz nākošā skola
nāk un tās risina. Pēc Kanta atsaucās vesela filosofiju armija,
ieskaitot marksismu, ieskaitot humānismu, ieskaitot loģisko pozitīvismu,
ieskaitot eksistenciālismu, ieskaitot relatīvismu un ieskaitot plurālismu,
sekulārismu... Šie visi ir dažādi ‘’–ismi’’, kuriem ir
noteiktas raksturīgas iezīmes, kas atšķir tos vienu no otra. Bet tiem visiem
ir viena kopīga pazīme – skepticisms akceptēt transcendentālo un Dievu.
Un visa to jēga ir –
nav ceļa, kas noved pie galīgās realitātes. Tev jābūt mierā ar to, kas ir šeit un
tagad. Tu joprojām vari runāt par
patiesību, bet patiesības nav, par mērķiem, bet mērķa nav, eksistenci, bet
būtības nav, par cilvēkiem, bet cilvēcības nav utt. Un radās relatīvisma forma. Skepticisms aizveda pie relatīvisma un tā
dvīņumāsas plurālisma. Jo, ja nav absolūtas
patiesības un visa patiesība ir relatīva, tad visas patiesības ir vienlīdz
derīgas vai nederīgas. Un
plurālisms ir tāds filosofijas veids, kas uzskata, ka nav vienas atsevišķas
patiesības, kā jau dzirdējām, bet drīzāk daudzas patiesības un nevienam
nekad nav tiesību izcelt kādu vienu ekskluzīvu patiesību.
Apgalvot,
ka patiesība ir ekskluzīva, nozīmē būt vainīgam vissliktākajā politiski
nekorektajā grēkā – seklā domāšanā. Augstākais
tikums relatīvismā un plurālismā ir
plaša domāšana.
Šī ideja ir sagūstījusi
ne tikai zinātnisko universitāšu aprindas, bet, par nožēlu, ir sagūstījusi arī
baznīcu. Bieži esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka viņi ir
plaši evaņģēliski. Vai esat dzirdējuši šādu jēdzienu? Kas ir plaši evaņģēlisks?
Man šo terminu ir grūti definēt. Bet es pārkodīšu to. Es domāju par diviem
konceptiem attiecībā uz šo terminu un pirmais ir – evaņģēlisti, kuriem ir
liekais svars... Šajā sakarā es esmu plaši evaņģēlisks... (smiekli auditorijā).
Otrais ir, ka tas ir oksimorons (mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis), kas
apraksta kristieti, kurš izliekas par tādu. Jo, ja tu esi kristietis un domā
kā kristietis un tici kā kristietis, tad pēc definīcijas tu esi sekli domājoša
persona... Kura pēc mūsdienu kultūras standartiem ir negudra. Bet, kura pēc
patiesības inkarnācijas un perfektā Dieva Dēla mēra, ir vērtība.''
Dr. R. C. Sproul, 1939-2017, amerikāņu teologs un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā,
ieguvis grādus Vestminsteres koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā
seminārā, Amsterdamas Brīvajā universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā,
bijis pasniedzējs daudzās koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs
(starptautiska kristīgās izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas
līdzmācītājs, Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100
grāmatu autors. Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika,
Bībeles nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns.
VILTUS MĀCĪTĀJI, 3. daļa
''Vēl cits veids,
kādā Evaņģēlijs tiek noliegts, ir samazinot Jēzus unikalitāti. Brāļi, šī būs mūsu dzīves cīņa kļūstot vecākiem – jūs vēl
redzēsiet (un tas jau notiek), ka, iespējams, pat lielākā daļa
evaņģēlisko draudžu noliegs Jēzus unikalitāti... Viņi teiks: ‘’Kristus ir mans glābējs, bet neteiks Viņš ir
Glābējs (angļu val. - The Saviour)... Viņi
teiks aptuveni šādi: ‘’Kas es esmu, lai tiesātu? Es nevaru tiesāt citus un to,
kam viņi tic, nē. Bet man pašam Jēzus ir mans glābējs.’’ Tā ir atkrišana.
Klausieties - es varētu jau rīt kļūt
vispopulārākais mācītājs Amerikā, es varētu piedalīties jebkurā liberālā
sarunu šovā, ziņu programmā un citur – viss,
kas man jādara ir jānomaina noteiktais artikuls pret nenoteikto artikulu – man
jāpārstāj teikt, ka Jēzus ir Glābējs (The Saviour) un jāsaka, ka Viņš ir glābējs (a
Saviour). Un visi man aplaudēs! Vai zinājāt?
- Kristiešus pirmajos gadsimtos vajāja par ateismu. Jo viņu priekšā bija zeme –
Romas impērija ar tūkstošiem dievu un visi sadzīvoja ar tiem. Viņi apmainījās
ar dieviem gluži kā mēs bērnībā mainījāmies ar beisbola kartēm. Viņi bija
savstarpēji pieņemoši. Un tad nāk kristietis un saka: ‘’Visi tavi dievi ir
niecība! Tie nav dievi! Vēl jo vairāk – Cēzars nav kungs, Jēzus ir!’’ Vai
redzat? Es ticu, mēs redzēsim intensīvu atkrišanas vilni. Un kas notiks? – Kad
tādi mācītāji kā es nepadosies, kad manu miesu iemetīs cietumā, lielākais
vairums evaņģēlistu piecelsies un teiks: ’’Āmen! Mēs esam noguruši no šī
mācītāja naida un netolerances.’’ Nekad tam nepadodieties! Ja tu padosies tam,
draugs, tu neesi kristietis! Tu nemaz neesi kristietis!
Vēl kāds veids un
tas var aizskart kādu no jums... Kad draudze kā ceļa rādītāju izmanto
jebko citu, nevis Rakstus, tā tuvojas atkrišanai.
Došu piemēru. Redzu draudžu mājaslapas un, kas mani pārsteidz
– kā ierasti, fotogrāfijā redzu baru ar ļoti skaistiem cilvēkiem, un es tiešām
domāju, ka viņi ir skaisti – viņi smaida, apskauj viens otru un tur redzamas
tādas lietas kā ‘’pieņemoša, kalpojoša, jauka kopiena aicina tevi
pievienoties’’ vai kas tamlīdzīgs... Mans pirmais jautājums uzreiz ir (gribu
aiziet pie sava mācītāja un uzdot šo jautājumu) - kā viņi dabū visus tos
skaistos cilvēkus, jo mūsu draudzē cilvēki ir neglīti?! (smiekli auditorijā) Es
tiešām tā domāju. Kur viņi dabū visus šos skaistos cilvēkus? Un evaņģēlijs ir
atrodams 60. lappusē mājaslapā... Noniecināta, bezspēcīga versija tā vietā, kas
stāv rakstīts... Viņu ceļa rādītājs ir viņi paši. Viņi teiks: ‘’Hmm, brāli Paul, ko tad Jēzus saka – ka viņi
atzīs, ka esam kristieši pēc tā kā mīlēsim...’’ Apustuļi nestaigāja pa pilsētām
apskaujot cits citu, tāpēc neizraujiet šo tekstu ārā no konteksta. Es ar brāli
Konrādu biju Rumānijā pirms daudziem gadiem, un viņš sludināja mūsu
misionāriem. Viņš teica: ‘’Vai jūs gribat zināt, kā apustulis
Pāvils dibināja draudzi? – Viņš izlika milzīgu stendu un uzrakstīja uz tā
visskandalozāko tekstu kādu varēja uzrakstīt - ‘’mēs sludinām Kristu krustā
sisto.’’ Un šajā skandalozajā ziņā izpaudās Dieva spēks, atjaunojot un
glābjot cilvēku. Neuzlieciet savai
sejai glītu grimasi draudzēs! Neattīstiet šo ideju, kuru bieži lieto kulti! Viņi pasniegs Evaņģēliju viegli, noliekot prasības un skandalozo saturu
kaut kur aizmugures plānā un pakāpeniski virzīs cilvēkus pret to. Tā ir maldināšana! Apsveicu, jūs tikko kļuvāt līdzīgāki tiem
cilvēkiem, kuri nosaukti 1. un 2. pantā... Mēs sludinām Kristu, krustā sisto.
Tagad – 56 sekundēs – kāda ir izeja no tā? Paskatieties 6. pantu: ‘’Likdams šīs
lietas brāļiem pie sirds, tu būsi labs Kristus Jēzus kalps,[..] (1.Timotejam
4:6)’’ Kāds ir mūsu darbs? – Gluži kā kuģa
kapteinim pie stūres – turi kuģi pareizā virzienā. Kāds ir šis virziens? – Turi
to taisni uz Jēzus Kristus Evaņģēliju. Viss,
kas ir tava draudze, ir Jēzus Kristus evaņģēlijs. Tava sludināšana sākas ar
Jēzus Kristus evaņģēliju! Dzīvās krāsās! Evaņģēlijs – nekas
labāks radībai nekad nav dots! Dievs nekad neko labāku nav darījis! Vai tava krāsu palete garīgi ir neattīrīta,
ka tu iekāro citas lietas? Vai jūsu draudžu krāsu paletes ir tik neattīrītas
dēļ jūsu izklaidējošās sludināšanas? Vai tādēļ, ka nodarbināt viņus ar savu
vīziju, lai viņiem būtu kāda jēga? Man reāli kļūst nelabi no šiem cilvēkiem
ar visām savām vīzijām... Mācītāj, vienīgā vīzija,
kas tev ir vajadzīga, ir krustā sistais un no nāves augšāmceltais Kristus... Vienkārša paklausība Viņam. Paklausība Viņam! Un atļauj šai paklausībai Viņa
žēlastībā novest tevi uz to vietu, kur Viņš vēlas tevi aizvest! Beidziet celt paši savu valstību! Sludiniet
Jēzus Kristus evaņģēliju! Dariet tikai to, kas stāv rakstīts!''
Paul washer (1961) – amerikāņu evaņģēliski protestantiskais kristietis ar Kalvina teoloģijas ievirzi, apstiprināts Dienvidu baptistu savienībā. Studējis Teksasas Universitātē Ostinā, Dienvidrietumu baptistu teoloģiskajā seminārā. Dibinātājs un direktors ‘’Heart Cry Missionary Society’’. Strādā kā šīs misijas koordinators Rietumeiropā (Itālijā, Spānijā, Francijā). Ar sievu dzīvo Redfordā, Virdžīnijā, ir 4 bērni.
VILTUS MĀCĪTĀJI, 2. daļa
Paul Washer, (1961) – amerikāņu evaņģēliski protestantiskais kristietis ar Kalvina teoloģijas ievirzi, apstiprināts Dienvidu baptistu savienībā. Studējis Teksasas Universitātē Ostinā, Dienvidrietumu baptistu teoloģiskajā seminārā. Dibinātājs un direktors ‘’Heart Cry Missionary Society’’. Strādā kā šīs misijas koordinators Rietumeiropā (Itālijā, Spānijā, Francijā). Ar sievu dzīvo Redfordā, Virdžīnijā, ir 4 bērni.

VILTUS MĀCĪTĀJI, 1. daļa
‘’Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no
ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām,
padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam
pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta. Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko
Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību.
Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav
atmetams, ko saņem ar pateicību; jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.
Likdams šīs lietas brāļiem pie sirds, tu būsi
labs Kristus Jēzus kalps, audzināts ticības un tevis ieturētās labās mācības
vārdos.’’ (1.Timotejam 4:1-6)
‘’Gars skaidri saka,
ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu
mācībām,
padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, [..]’’
(1.Tim.4:1-2)
Paul Washer, (1961) – amerikāņu evaņģēliski protestantiskais kristietis ar Kalvina teoloģijas ievirzi, apstiprināts Dienvidu baptistu savienībā. Studējis Teksasas Universitātē Ostinā, Dienvidrietumu baptistu teoloģiskajā seminārā. Dibinātājs un direktors ‘’Heart Cry Missionary Society’’. Strādā kā šīs misijas koordinators Rietumeiropā (Itālijā, Spānijā, Francijā). Ar sievu dzīvo Redfordā, Virdžīnijā, ir 4 bērni.
Par nomiršanu sev...
Džims Honbergers