VAINA UN PIEDOŠANA 2. daļa
''Es zinu, ka kristieši diskutē par jautājumu, vai ir iespējams pārliecinoši zināt, ka esi atpestīts? Daži cilvēki ieņem nostāju, ka mēs nekad nevaram būt pilnīgi droši, vai esam pestīšanas stāvoklī. Atceros, kad studēju seminārā, mēs izveidojām semināra senioru aptauju un 50% no senioriem nedomāja, ka kāds varētu zināt, vai ir atpestīšanas stāvoklī un, ka apgalvot, ka esi atpestīšanas stāvoklī, ir neiedomājami augstprātīgi. Es ieņemu nostāju, ka jūs ne tikai varat zināt, vai esat atpestīšanas stāvoklī, bet tas ir jūsu pienākums - zināt. Jo Dievs pavēl mums pārliecināties, kāds ir mūsu stāvoklis Viņa priekšā. Un es personiski ticu, dāmas un kungi, ka viena no vissvarīgākajām doktrīnām, kuru kristietis var iemācīties jau agri savā ceļā, ir pārliecības par glābšanu doktrīna. Tev ir jāzina, vai esi žēlastības stāvoklī, vai neesi žēlastības stāvoklī, jo, ja tu nezini, tu esi absolūti neaizsargāts pret sātana apsūdzībām. Atceries, Jozua klausījās šo sarunu! Jozua stāvēja tur ar netīrām drēbēm, un viņš dzird Sātana apsūdzību. Sātans saka –‘’viņš ir netīrs’’. Kā jums liekas, kas ar viņu būtu noticis, ja tā būtu vienīgā balss, kuru viņš dzirdēja?.. Paldies Dievam, Dievs runāja un teica ‘’aizver savu muti, sātan, šī ir apdegusi pagale, kas izrauta no uguns!’’ Mēs redzam, ka paši pirmie taisnošanas augļi, saskaņā ar Pāvelu, ir šie, ka, esot attaisnotiem, mums ir miers ar Dievu, piekļuve Viņa klātbūtnei... Personai ar apgrūtinātu sirdsapziņu, personai, kas ir nospiesta zem šīs apsūdzības, nav miera. Cilvēki, kuriem ir miers ar Dievu zina, kur tie atrodas, zina, ka ir atpestīti, viņiem ir brīvība trenēties kristīgā dzīvē, kas vēlāk izveido viņus par spēka cilvēkiem pasaulē. Bet persona, kura nav droša, kura klūp, svārstās starp diviem viedokļiem, mētājas uz priekšu un atpakaļ ar katras mācības vēju, šī persona ir invalīds savā garīgajā svētceļojumā. Tādēļ tas ir tik lielā mērā svarīgi noteikt savā dzīvē, kam tu piederi un, vai esi atpestīts. Lieta, kas ir tik skumja, ir tā, ka sātans pats reizēm tiek saukts par apsūdzētāju. Un, kas ir apsūdzētājs? –Apsūdzētājs ir kāds, kurš apsūdz tevi par lietām, kurās esi nevainīgs. Kāds apsūdz mani lietās, kuras neesmu darījis – tas ir apsūdzētājs. Un šī persona man ir nodarījusi netaisnību. Un sātans to dara, viņš ir tik pārņemts ar cilvēku paralizēšanu un viņu nospiešanu, viņš stāstīs melus par tiem, nepatiesi apsūdzēs, viņš postīs viņu reputācijas. Bet, dāmas un kungi, šis nav vienīgais veids, kā viņš to dara... Reizēm viņš apsūdz mūs tur, kur patiešām esam vainīgi. Jozuas drēbes patiesi bija netīras, vai ne? Viņš neteica ‘’viņam ir netīras drēbes’’, lai gan patiesībā viņam bija tīras drēbes, nē. Viņš teica patiesību. Un te kļūst ļoti sarežģīti attīstīt kristīgo pieredzi. Bet, kad studējām par Svēto Garu, zinām, ka viens no Svētā Gara uzdevumiem kristieša svēttapšanas ceļā ir pārliecināt mūs par grēku. Ja mēs izdarām grēku un nejūtamies vainīgi par to, mums nevajadzētu priecāties par to, jo tas ir tāpat kā būt slimam un nejust nekādas sāpes - mums var šķist, ka tas ir labi, bet ilgtermiņā tas ir ļoti, ļoti iznīcinoši. Justies vainīgam ir veselīga lieta, ja patiešām esam vainīgi. Un, ja nejūtam vainu, tad Sv. Gars nāk un pārliecina mūs par mūsu grēku, lai varam novērsties no tā. Bet, kāda ir atšķirība starp Sv. Gara pārliecināšanu un sātana apsūdzību? Pieņemsim, es izdaru grēku un necenšos tikt ar to galā. Un nāk sātans un saka – ‘’tu to izdarīji!’’ Vienmēr ausīs dzied putniņš... un nospiež mani par to pašu lietu. Kā varat pateikt atšķirību? Kāds ir mērķis, kad Sv. Gars pārliecina par grēku? -Kad Sv. Gars nāk, lai pārliecinātu tevi par grēku, ja esat piedzīvojuši pārliecināšanu par grēku, jūs zināt, ka grēka atzīšana ir sāpīga, tomēr tajā ir vēl kaut kas ļoti, ļoti mierinošs. Kad Sv. Gars konfrontē mūs ar mūsu grēku, vienlaikus, kad viņš mums saka, ka esam vainīgi, viņš pārliecina mūs, ka mums ir piedots, atklājot, ka Viņš nāk pie mums ne kā kāds, kas cenšas mūs iznīcināt. Bet sātana apsūdzības mērķis ir nevis, lai atbrīvotu mūs, bet, lai mūs iznīcinātu. Un tā ir pilnīga atšķirība. Jūs redzat atšķirību starp personu, kas pienāk pie jums un saka ‘’es gribu pateikt kaut ko jums no mīlestības’’ un tad pēkšņi ‘’pfff’’ - iedur nazi vēderā... Tad jūs teiktu – ‘’vācies prom no šejienes, sātan’’! Un Personu, kas tiešām paziņo, ka ir ar tevi – Sv. Garu, kurš vienmēr paziņo, ka ir ar tevi, kad Viņš pārliecina tevi par tavu grēku. Un šī ir atbilde uz sātana graujošajām apsūdzībām. Citiem vārdiem tā – sātans sitīs mūs tur, kur patiešām esam vainīgi. Un mums jāatzīst, ka pastāv tāda lieta kā īsta vaina, un vienīgais līdzeklis, ko zinu patiesam grēkam, ir patiesa piedošana. Mana mīļākā ilustrācija ir, kad viena no manām koledžas studentēm -kristiete pienāk pie manis vienā jautājumā un saka: ‘’Man ar tevi jārunā’’. Es jautāju: ‘’Kas noticis?’’ -‘’Esmu saderināta, un mēs ar līgavaini esam stājušies seksuālās attiecībās, un esmu sajutusi šo briesmīgo vainas nastu. Es aizgāju satikties ar universitātes kapelānu, izstāstīju viņam par savu problēmu, un kapelāns man teica, ka mana problēma ir tā, ka man ir pārāk jutīga sirdsapziņa un, ka esmu kļuvusi par viktoriāņu tabu, nevainības ētikas upuri savā sabiedrībā, un, ka man vienkārši jāsaprot, ka lietas ir mainījušās, šajā gadījumā es nedzīvojot gadījuma sakarā, es esot seksuālās attiecībās ar kādu, kuram esmu saderināta, un šis ir 20. gadsimts - tā ir mūsdienu seksuālā ētika un, lai atbrīvotos no šīs nospiedošās vainas apziņas, man ir jāsaprot, ka neesmu vainīga ne par ko.’’ Un meitene paskatījās uz mani un teica: ‘’Profesor Sproul, es joprojām jūtos vainīga...’’ Te parādās vainas lielais noslēpums - atšķirība starp, ko es saucu par ‘’objektīvs’’ un ‘’subjektīvs’’. Šī ir atšķirība starp ‘’vainīgs’’ un ‘’jūtos vainīgs’’. Vaina ir likumīgi un teoloģiski definēta kā Dieva likuma pārkāpums. Ja cilvēks pārkāpj šo līniju un pārkāpj Dieva likumu, viņš iedzīvojas vainā iepretim Dieva taisnīgumam. Kad šī persona pārkāpj Dieva likumu, viņa var justies briesmīgi par to vai var nejust neko. Tam, kā viņa jūtas, nav nekādas darīšanas ar faktiskā grēka esamību vai neesamību. Vai redzat to? Vēlreiz - piedošana ir kaut kas, ko Dievs dara un, kad Dievs to dara, tā ir objektīva realitāte. Un tā nav atkarīga no manām sajūtām. Un, ko sātans dara? – Viņš spiež uz tavām jūtām, viņš cenšas tevi padarīt par juteklisku kristieti - tā, ka jūs būsiet pārliecināti par piedošanu tikai atkarībā no savām pašreizējām sajūtām. Tāpēc ticība, dāmas un kungi, nāk no klausīšanās, no Dieva vārda klausīšanās. Tas ir, kad mēs lasām Dieva apsolījumus un pieņemam tos savās dzīvēs, ka kļūstam brīvi. Un kopā ar apustuli Pāvilu varam lasīt ‘’Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos?’’ (Rom. 8:33). Mēs saprotam, ka Kristus ir mūsu taisnība un, ka vienīgais veids kā mēs jebkad varam viņam patikt ir katru dienu dzīvot pēc Viņa žēlastības, pārliecināties, ka nožēlojam grēkus, kamēr dzīvojam, bet ne, esot paralizētiem zem grēka, kurā esam dzīvē. Nožēlojot to, no tā attīroties un dodoties tālāk augstajā aicinājumā, kas Kristū ir mūsu...''
Doktors Roberts Čārlzs Sprouls, 1939-2017, amerikāņu teologs
un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā, ieguvis grādus Vestminsteres
koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā seminārā, Amsterdamas Brīvajā
universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā, bijis pasniedzējs daudzās
koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs (starptautiska kristīgās
izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas līdzmācītājs,
Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100 grāmatu autors.
Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika, Bībeles
nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns.
