STĀSTS PAR DIVĀM KALNU KAZĀM
“Kāds bijušais misionārs
pastāstīja stāstu par divām kalnu kazām, kuras sastapās uz šauras takas. Vienā
pusē bija 1000 pēdu dziļa aiza, otrā pusē-stāva klints. Tur nebija vietas, kur
apgriezties un kazas nevarēja atkāpties, neiekrītot aizā. Ko viņas darīja?
Visbeidzot, tā vietā, lai cīnītos par tiesībām iet tālāk, viena no kazām
nometās ceļos un pieplaka pie zemes, cik vien varēja. Tad otra kaza pārgāja tai
pāri un abas kazas varēja droši turpināt ceļu. Savā ziņā tas ir tas, ko Jēzus
Kristus izdarīja priekš mums, kad Viņš atstāja debesu godību un atnāca uz šo
zemi, lai nomirtu par mūsu grēkiem. Viņš redzēja mūs ieslēgtus starp savu grēku
un Dieva taisnīgumu ar nekādu iespēju mums pašiem sevi izglābt. Viņš atnāca
cilvēka līdzībā un ieņēma kalpa veidu. Mirstot par grēcīgo cilvēci, Viņš ļāva
mums ‘’iziet caur Viņu’’, lai mēs piedzīvotu piedošanu un saņemtu mūžīgo
dzīvību. Pēteris norādīja uz Kristu kā uz pazemības piemēru. Kad pret mums slikti
izturas Jēzus dēļ, mums jāmācās būt pietiekoši pazemīgiem, lai ļautu citiem
‘’pāriet pār mums’’, ja rastos tāda nepieciešamība. Tā nav vājuma, bet spēka un
patiesas pazemības zīme. Šāda rīcība Jēzus dēļ pagodina Viņa vārdu.”
(“Our Daily Bread 2000/October 27th”)
