CĪŅA AR SĀTANU 1. daļa

9. aprīlis, 2020 pl. 21:04, Nav komentāru

''Pāris gadu atpakaļ es lasīju lekciju šeit ASV, sekulārā universitātē. Manā klasē bija aptuveni 30 studentu un kaut kā pacēlās jautājums par sātanu, starp studentiem izcēlās dzīvīga diskusija, un beigās es nolēmu veikt aptauju, noskaidrojot, ko par to domā šie studenti. Un es jautāju: ‘’Paceliet rokas, cik daudzi no jums tic, ka eksistē reāls, personisks sātans?’’ Un 3 no 30 studentiem pacēla roku – 10%... Tātad 90% modernās filosofijas studentu neticēja reāla, personiska sātana eksistencei. Mēs turpinājām, un es uzdevu jautājumu: ‘’Cik daudzi no jums tic Dievam?’’ Es nezināju, ko sagaidīt no šī jautājuma, bet visi pacēla rokas... Viņiem visiem noteikti nebija vienāds skats uz Dievu, bet viņi visi ticēja kādas augstākas būtnes eksistencei - katra persona šajā klasē... Tas man bija mulsinoši! Kā tas nākas, ka mums ir 100% vienprātības idejā par Dievu un tikai 10% vienprātības idejā par sātana eksistenci? Un es turpināju: ‘’Atļaujiet man vaicāt, cik daudzi no jums tic tam, ka Dievs ir pārdabiska būtne, kuram ir spēja ietekmēt cilvēkus uz labu?’’ Viņi visi tam TICĒJA. Es teicu: ‘’Un, ja es definēju sātanu kā pārdabisku būtni, kuram ir spēja cilvēkus ietekmēt uz ļaunu?.. Kas tas ir, ka jums ir vēlme apstiprināt pārdabiskas būtnes eksistenci, kura spēj ietekmēt mūs uz labu, bet tik viegli noliegt pārdabiskas būtnes eksistenci, kura spēj ietekmēt mūs uz ļaunu?! Vai tas ir tāpēc, ka mūsu pieredzē, ejot cauri pasaules kultūrai, kurā dzīvojam, ir tik pārliecinošs pārsvars pār labo nekā ļauno vai, ka ir daudz vairāk pierādījumu pārdabiskai ietekmei uz labu nekā pārdabiskai ietekmei uz ļaunu, ka tādēļ mēs nepievēršam uzmanību ļaunajam?’’ Un viņi teica: ‘’Nē, nē, tas nav iemesls...’’ Bet es jautāju: ‘’Kas tad tas ir, ka jūs vienu apstiprināt, bet otru noliedzat?’’ Viens no studentiem atbildēja un teica: ‘’Nu, nevar iesaistīties izsmalcinātā mūsdienu zinātnes sfērā un joprojām ticēt tādām lietām kā velni...’’ Un es atbildēju: ‘’Ā, tad tā ir zinātniskā revolūcija, kas pielikusi punktu rietumu civilizācijas ticībai Sātanam! Palīdziet man te, es neko nesaprotu no dabaszinātnēm, esmu zinošs filosofijā, jums jāpacieš mana nezināšana. Sakiet, kas tas ir - vai zinātniskajās laboratorijās vai zinātniskajās teorijās sātana eksistence pēkšņi ir kļuvusi nepārliecinoša? Vai tas ir otrais termodinamikas likums (smiekli auditorijā) vai ir atklāts ģenētiskais kods, kas pēkšņi atņēma sātanam zinātnisko ticamību?’’ Un es labu laiku gaidīju, lai studenti izteic kādu argumentu, kādu atklājumu, kas nāk no zinātnes nozares un varētu mest ēnu uz sātana jēdzienu. Un neviens neko nevarēja pateikt... Līdz beidzot, kāds no studentiem teica: ‘’Bet vai tu neredzi, ka mūsu literatūrā sātans tiek ievietots tajā pašā kategorijā, kur raganas, rūķi, elfi, fejas un tamlīdzīgi radījumi?..’’ Es atbildēju: ‘’Nu, es zinu mūsu kultūras statūtus, ka mēs ieliekam visas šīs lietas vienā kategorijā.’’ Un tad es apdomāju kāpēc. Mums ir pamatots iemesls būt skeptiskiem par rūķiem un pamatots iemesls būt skeptiskiem par raganām, bet sātans ir kaut kas, kas ir viss kopā. Kāpēc? Jo, kad vien mēs debatējam par vienas vai otras lietas eksistenci, mēs gribam noskaidrot, kas ir avots, kas apstiprina šīs realitātes. Vai tā ir kāda iztēles fantāzija vai kaut kas cits? Es nespēju ignorēt faktu, ka Svētie Raksti uzsvērti māca par Sātana realitāti. Un tie kā avots ir ticis pakļauts kritiskākai zinātniskajai analīzei nekā jebkurš cits rakstiskais avots šajā pasaulē. Jūs varētu nebūt pārliecināti, ka tas ir ticams avots. Man būtu jābūt ļoti pārliecinātam, ka tas ir ticams avots. Un, ja Raksti man saka, ka pastāv tāda lieta kā sātans, tas man nozīmē daudz vairāk nekā Šērlijas Makkleinas liecība par reinkarnāciju... Un biljoni cilvēku ticēs tam, jo tieši viņa to teica.. Tātad – mums ir jānoskaidro avots. Viens no iemesliem, kāpēc ideja par sātanu ir kļuvusi neticama un, par ko esmu pārliecināts, ir pamatīga viduslaiku vēstures pārprašana. Viduslaikos baznīca ticēja reālam sātanam. Un baznīca bija ļoti ieinteresēta, lai atrastu veidus pretoties sātana ietekmei. Ļaujiet man atkāpties nedaudz... Vai jūs nojaušat, cik daudz reižu Jēzus runā par sātana realitāti? Un kā Jēzus kvēli lūdz Tēvu aizsargāt savus ļaudis no sātana? Cik daudzi no jums zina Kunga lūgšanu? Nu taču, jūs zināt Kunga lūgšanu!.. Labākā visu laiku lūgšana - ‘’mūsu Tēvs debesīs, svētīts, lai top Tavs vārds...[..] un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.’’ Tas ir modernais tulkojums – ‘’atpestī mūs no ļauna’’. Jaunajā Derībā galvenais un ierastais vārds, lai apzīmētu ‘’ļauns’’ ir vārds ‘’poneron’’. Šī līnija vārda beigās ‘’poneron’’ norāda - viņiem nav galotnes tikai priekšmetiem, bet ir arī galotnes dzimumiem – vai nu tā ir vīriešu dzimte, vai sieviešu dzimte vai nekatrā dzimte... Vārds ‘’poneron’’ ir nekatrās dzimtes. Un tas ir ierastais vārds, kas apzīmē ļauno. Ja šī nekatrā galotne tiek pārmainīta uz 1. personas vienskaitļa vīriešu dzimti ‘’poneros’’, tad tas kļūst par to, ko saucam par tehnisku terminu – tehnisks jēdziens, kas ir konkrētas personas nosaukums. Vārds ‘’poneros’’ Jaunajā Derībā ir tituls, kas ir paredzēts Sātanam. ‘’Hoponeros’’ (grieķu val.) burtiski nozīmē ‘’Ļaunais’’ (The Evil One – angļu val). Kunga lūgšanā, kas ierakstīta Jaunajā Derībā, netiek lietots vārds ‘’poneron’’, tiek lietots vārds ‘’poneros’’. Jēzus saviem mācekļiem sacīja - kad jūs lūdzat, lūdzat tā - ‘’neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no Ienaidnieka, no Ļaunā (The Evil One – angļu val.). Dievs aizsargā mūs no sātana mahinācijām un ietekmes. Ja tu esi kristietis, tam vajadzētu norādīt, ka tu piešķir zināmu nozīmi un ticamību Jēzus mācībai. Būt kristietim ir sekot Kristum, sekot Kristus mācībai. Es cenšos jums pateikt, ka Jēzus mācības būtībā bija dziļas raizes par absolūti reālo Sātana eksistenci. Bet, neskatoties uz šo centrālo Jēzus mācību par Sātana realitāti, mūsu dienās un laikmetā tai ir stūrgalvīga pretestība. Tā kā es apspriežu to ar cilvēkiem, viņi saka: ‘’R.C., iespējams mēs piekrītam, ka pastāv kāds ļauns spēks, bet, kad sākat runāt par to personiskā terminā, kā par kādu atsevišķu džeku - tas ir tas, kas mūs no tā attur, bet mēs ticam, ka visumā pastāv kāds ļaundabīgs spēks.’’ Vai jūs to esat dzirdējuši? Lai modernais cilvēks pārliecinošāk ticētu idejai par sātanu, tas ir jāsaprot kā ‘’ļauns spēks’’ nevis ‘’’ļauna būtne vai persona’’... Mēs veicam šo izmaiņu, lai padarītu to patīkamāku mūsu 20. gadsimta intelektuālajam progresam... Ja mēs to analizētu, mēs redzētu - tas, ko esam izdarījuši ir, ka intelektuāli pamatots jēdziens tiek aizstāts ar citu acīmredzami nepamatotu. Padomājiet par to minūti! Kā ir iespējams pastāvēt ļaunam spēkam, ja vien šis spēks nav personisks? Vai vēju un vētru var tiesāt par amoralitāti, dāmas un kungi? Vai saprotat, ko saku? Spēkiem nav morālu spēju. Nav pareizi runāt par ļaunu spēku, ja vien tas nenāk no personiskas būtnes, kurai piemīt prāts, griba un apziņa. Jo mēs nesakām, ka puķes dara grēkus - tās nespēj paveikt grēkus, jo tām nav nepieciešamais dabiskais aprīkojums grēka paveikšanai. Vai saprotat, ko saku?''

Doktors Roberts Čārlzs Sprouls, 1939-2017, amerikāņu teologs un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā, ieguvis grādus Vestminsteres koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā seminārā, Amsterdamas Brīvajā universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā, bijis pasniedzējs daudzās koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs (starptautiska kristīgās izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas līdzmācītājs, Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100 grāmatu autors. Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika, Bībeles nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns.

Tulkojusi Madara Rutka

CĪŅA AR SĀTANU 1. daļa

Nav komentāru

Komentēt

Izveido savu mājaslapu vai e-veikalu ar Mozello!