I. Kanta kritiskās filozofijas mantojums un tā ietekme kristietībā

Dr. R. C. Sproul

''Imanuels Kants neapgalvoja to, ka Dieva nav, viņš teica: ‘’Ja pastāv Dievs, mēs par viņu nevaram neko zināt, jo aizsniegt noumenālo sfēru no fenomenālās sfēras nav iespējams.’’ To pašu apgalvoja Lesings – starp tām ir tik dziļš un nepārvarams grāvis, ka nav iespējams tikt tam pāri. Šī ideja slavena ar nosaukumu ‘’Lesinga grāvis’’. Lai to demonstrētu, Kants radīja visizsmeļošāko kritiku iepretim klasiskajiem, tradicionālajiem, intelektuālajiem Dieva eksistences argumentiem. Šādi argumenti strādāja burtiski kā līme viduslaiku universitātēs, sakot, ka teoloģija ir zinātņu karaliene, bet filosofija tās veidojums. Bet Kanta kritikā karaliene bija nevis kronēta, bet pamatā - izsūtīta trimdā. Viņš centās iebilst un iebilda daudzu cilvēku pārliecībai, ka klasiskie Dieva eksistences argumenti, kosmoloģiskie argumenti, teoloģiskie (radīšanas) argumenti, ontoloģiskie argumenti (eksistences), pat morālie Dieva eksistences argumenti - visi ir izgāzušies savā mēģinājumā dot mums patiesas zināšanas par transcendentālo realitāti. Tas bija revolucionāri. Jo pirms tam pat tad, ja visi pasaulē nebija teologi un ne visi profesori Eiropas universitātēs atzina Dieva eksistenci, tas bija politiski nekorekti noliegt Dieva eksistenci tāpēc, ka šķita, ka līdz šim esošie argumenti Dieva eksistencei ir tik pārliecinoši, ka neviena racionāla būtne, neviena izglītota būtne neuzdrīkstētos apstrīdēt šos spriedumus. Līdz Kanta kritikai... Es tagad necenšos ne viņu slavēt, ne norakstīt, bet tikai norādīt uz šo lielo ūdensšķirtni. Lai gan viņš domāja, ka viņa kritika ir pamatota, iznāca arī Stephen Mars grāmata par Kanta šaubām, jo viņš šaubījās, bija norūpējies un drebēja par diviem jautājumiem, kas viņu vajāja – zvaigžņoto debesi augšā un morāles likumu iekšienē. Viņa kategoriskā imperatīva studijas un vēlākā grāmata ‘’Tīrā prāta kritika’’ norādīja, ka tur augšā nekā nav, ka fundamentāli tur nav atrodami ētikas pamati. Dostojevskis teicis: ‘’Ja Dieva nav, viss ir atļauts.’’ Bet Kants nespēja atbrīvoties no šīs vajājošās sajūtas par morālo likumu iekšienē, vai kā fiziķis - par milzīgo, pāri esošo zvaigžņoto debesu ietekmes un to sarežģīto attēlu, kas ir redzams.

Izsekojot filosofijas vēsturi, pa lielam runājot, tas, kas parasti notiek, ir - viena domātāju skola atrisina problēmu, paceļ citu, tad šo jauno problēmu atrisina nākošā domātāju skola, kas atstāj dažas lietas neatrisinātas līdz nākošā skola nāk un tās risina. Pēc Kanta atsaucās vesela filosofiju armija, ieskaitot marksismu, ieskaitot humānismu, ieskaitot loģisko pozitīvismu, ieskaitot eksistenciālismu, ieskaitot relatīvismu un ieskaitot plurālismu, sekulārismu... Šie visi ir dažādi ‘’–ismi’’, kuriem ir noteiktas raksturīgas iezīmes, kas atšķir tos vienu no otra. Bet tiem visiem ir viena kopīga pazīme – skepticisms akceptēt transcendentālo un Dievu. Un visa to jēga ir – nav ceļa, kas noved pie galīgās realitātes. Tev jābūt mierā ar to, kas ir šeit un tagad. Tu joprojām vari runāt par patiesību, bet patiesības nav, par mērķiem, bet mērķa nav, eksistenci, bet būtības nav, par cilvēkiem, bet cilvēcības nav utt. Un radās relatīvisma forma. Skepticisms aizveda pie relatīvisma un tā dvīņumāsas plurālisma. Jo, ja nav absolūtas patiesības un visa patiesība ir relatīva, tad visas patiesības ir vienlīdz derīgas vai nederīgas. Un plurālisms ir tāds filosofijas veids, kas uzskata, ka nav vienas atsevišķas patiesības, kā jau dzirdējām, bet drīzāk daudzas patiesības un nevienam nekad nav tiesību izcelt kādu vienu ekskluzīvu patiesību. Apgalvot, ka patiesība ir ekskluzīva, nozīmē būt vainīgam vissliktākajā politiski nekorektajā grēkā – seklā domāšanā. Augstākais tikums relatīvismā un plurālismā ir plaša domāšana. Šī ideja ir sagūstījusi ne tikai zinātnisko universitāšu aprindas, bet, par nožēlu, ir sagūstījusi arī baznīcu. Bieži esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka viņi ir plaši evaņģēliski. Vai esat dzirdējuši šādu jēdzienu? Kas ir plaši evaņģēlisks? Man šo terminu ir grūti definēt. Bet es pārkodīšu to. Es domāju par diviem konceptiem attiecībā uz šo terminu un pirmais ir – evaņģēlisti, kuriem ir liekais svars... Šajā sakarā es esmu plaši evaņģēlisks... (smiekli auditorijā). Otrais ir, ka tas ir oksimorons (mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis), kas apraksta kristieti, kurš izliekas par tādu. Jo, ja tu esi kristietis un domā kā kristietis un tici kā kristietis, tad pēc definīcijas tu esi sekli domājoša persona... Kura pēc mūsdienu kultūras standartiem ir negudra. Bet, kura pēc patiesības inkarnācijas un perfektā Dieva Dēla mēra, ir vērtība.''

Dr. R. C. Sproul, 1939-2017, amerikāņu teologs un ordinēts mācītājs Prezbiterāņu baznīcā, ieguvis grādus Vestminsteres koledžā, Pitsbrugas-Ksenijas teoloģiskajā seminārā, Amsterdamas Brīvajā universitātē, Vitfīlda Teoloģiskajā seminārā, bijis pasniedzējs daudzās koledžās un semināros, Ligonier Ministries dibinātājs (starptautiska kristīgās izglītības ministrija Orlando), Sentendrjūsas baznīcas līdzmācītājs, Reformācijas Bībeles koledžas pirmais prezidents, vairāk kā 100 grāmatu autors. Galvenās intereses: sistēmiskā teoloģija, klasiskā apoloģētika, Bībeles nemaldība, tuvākie domātāji: Luters, Kalvins, Edvards un Augustīns. 

Nav komentāru

Komentēt