Tā Kunga mīlestībā
Jēzu, Tu mājoji cilvēku vidū, bet Tev nebija kur
savu galvu nolikt, Tev, Dievs Dēls. Tu iejāji Jeruzalemē uz ēzeļa mātes kumeļa,
Tevi apspļāva, izsmēja, sita. Tu iztukšoji sevi un biji nicināts. Tu pats nesi
kalnā savu krustu. Tu, Dieva Jērs, uz saviem pleciem nesi pasaules grēku. Tu
nāci, lai atklātu Tēva mīlestību un dzīvoji absolūtā saskaņā ar Tēva gribu. Tu
mājoji starp ļaudīm, lai dotu dzīvības maizi grēciniekiem – grēku piedošanu. Tu
stiprināji cietēju, dziedināji slimo, parādīji mīlestību atstātajam, ļaužu nievātajam,
nabagam, pat cēli augšā no nāves, lai liecinātu par Tēva spēku. Tu rādīji
mīlestību, bet pasaule to nepieņēma, Tu dziedināji, bet Tevi sita, Tu apžēlojies,
bet Tevi nīda, Tu raudāji un asaras kā asins lāses krita uz zemi nāves baiļu
priekšā pirms nāves. Ne jau mirt Tu baidījies. Ir neskaitāmi miruši krusta nāvē.
Nē, ne jau mirt Tev bija bail. Tu līdz aukstiem asinssviedriem zināji, ka Tev
būs jānokāpj tur, kur nav Tēva vaiga, pašos tumsības dziļumos. Tu nokāpi
visbaigākajā tumsā, kur nav Tēva klātbūtnes. Neviens cilvēks tur nekad nav
bijis un nekad nebūs. Tu nonesi manus grēkus tajā dziļumā, izcieti to manis
dēļ, lai uzvarētu nāves dzeloni augšāmceļoties un es caur Tevi mantotu
pestīšanu un priekā varētu gaidīt, kad Tu nāksi, lai augšāmceltu mani Savā dzīvībā,
lai es līdz ar Tevi līksmē skatītu Tēva vaigu un sauktu ‘’svēts, svēts, svēts!’’
‘’[..]Viņš liek Savai saulei
uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.’’
Mat. 5:45
Tu dod maizi, Tu dod arī slāpes, Tu dod bagātību, Tu
dod arī nabadzību. Ja tas no Tavas rokas nāk, Tu zini labāk, kā man vajaga. Kas
es esmu, lai izsamistu? Kā gan citādi Tevi pazītu, Tēvs? Kā gan citādi Tu
vilktu pie Savas sirds? Kā gan citādi es saprastu? Kā gan citādi es redzētu
Tevi, Jēzu? Tādu, kāds Tu Esi – atdevis Sevi pašu, lai es dzīvotu...
Paldies Tev, Kungs, par Tavu mīlestību. Paldies, ka mani
mīlēji vēl pirms pasaule bija, vēl pirms sakņojos mātes miesās. Tu mani redzēji
un rakstīji manu vārdu dzīvības grāmatā. Es mīlu Tevi līdz sirds dziļumiem,
mans Tēvs, es krītu uz sava vaiga Tavā priekšā par Tavu glābšanu un žēlastību,
kuru Tu man esi parādījis! Tu liec prieka asarām bez mitas ritēt pār maniem
vaigiem, mana sirds pāri plūst pateicībā, cik liels Tu esi Dievs! Paldies, ka
man redzēt ļauts! Slavēts Tu esi mans Tēvs, Kungu Kungs un Pestītāj, mūžīgi
mūžos!
M. R. 10.04.20.