BibelesDievs - Pārdomas

Tā Kunga mīlestībā

Fri, 10 Apr 2020 17:14:00 +0000

Jēzu, Tu mājoji cilvēku vidū, bet Tev nebija kur savu galvu nolikt, Tev, Dievs Dēls. Tu iejāji Jeruzalemē uz ēzeļa mātes kumeļa, Tevi apspļāva, izsmēja, sita. Tu iztukšoji sevi un biji nicināts. Tu pats nesi kalnā savu krustu. Tu, Dieva Jērs, uz saviem pleciem nesi pasaules grēku. Tu nāci, lai atklātu Tēva mīlestību un dzīvoji absolūtā saskaņā ar Tēva gribu. Tu mājoji starp ļaudīm, lai dotu dzīvības maizi grēciniekiem – grēku piedošanu. Tu stiprināji cietēju, dziedināji slimo, parādīji mīlestību atstātajam, ļaužu nievātajam, nabagam, pat cēli augšā no nāves, lai liecinātu par Tēva spēku. Tu rādīji mīlestību, bet pasaule to nepieņēma, Tu dziedināji, bet Tevi sita, Tu apžēlojies, bet Tevi nīda, Tu raudāji un asaras kā asins lāses krita uz zemi nāves baiļu priekšā pirms nāves. Ne jau mirt Tu baidījies. Ir neskaitāmi miruši krusta nāvē. Nē, ne jau mirt Tev bija bail. Tu līdz aukstiem asinssviedriem zināji, ka Tev būs jānokāpj tur, kur nav Tēva vaiga, pašos tumsības dziļumos. Tu nokāpi visbaigākajā tumsā, kur nav Tēva klātbūtnes. Neviens cilvēks tur nekad nav bijis un nekad nebūs. Tu nonesi manus grēkus tajā dziļumā, izcieti to manis dēļ, lai uzvarētu nāves dzeloni augšāmceļoties un es caur Tevi mantotu pestīšanu un priekā varētu gaidīt, kad Tu nāksi, lai augšāmceltu mani Savā dzīvībā, lai es līdz ar Tevi līksmē skatītu Tēva vaigu un sauktu ‘’svēts, svēts, svēts!’’

‘’[..]Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.’’ Mat. 5:45

Tu dod maizi, Tu dod arī slāpes, Tu dod bagātību, Tu dod arī nabadzību. Ja tas no Tavas rokas nāk, Tu zini labāk, kā man vajaga. Kas es esmu, lai izsamistu? Kā gan citādi Tevi pazītu, Tēvs? Kā gan citādi Tu vilktu pie Savas sirds? Kā gan citādi es saprastu? Kā gan citādi es redzētu Tevi, Jēzu? Tādu, kāds Tu Esi – atdevis Sevi pašu, lai es dzīvotu...

Paldies Tev, Kungs, par Tavu mīlestību. Paldies, ka mani mīlēji vēl pirms pasaule bija, vēl pirms sakņojos mātes miesās. Tu mani redzēji un rakstīji manu vārdu dzīvības grāmatā. Es mīlu Tevi līdz sirds dziļumiem, mans Tēvs, es krītu uz sava vaiga Tavā priekšā par Tavu glābšanu un žēlastību, kuru Tu man esi parādījis! Tu liec prieka asarām bez mitas ritēt pār maniem vaigiem, mana sirds pāri plūst pateicībā, cik liels Tu esi Dievs! Paldies, ka man redzēt ļauts! Slavēts Tu esi mans Tēvs, Kungu Kungs un Pestītāj, mūžīgi mūžos!

M. R. 10.04.20.

Maijā

Tue, 03 Mar 2020 19:06:00 +0000

Tik skaista dzīve un apkārtne! Tā ir esamība, tā ir dzīvošana! Basas, netīras pēdas, zemīti un zāli staigājušas. Patīk Tēvzemi just un rokas pagurušas darīt.

Manu bērniņ, vēl tālumā! Es mācītu Tev rokas melnas un sirdi baltu darīt. Un savā vietā sakņoties kā stāds, kas savu zemi mīlē. Ar īsto vīna koku saaugties, lai mūžam kopā turaties.

Atkal, mīlu atskāršot, es raudu - kā svētījis ir mani Dievs, cik lielā svētumā viss dveš. Te, Dieva aizvējā, es pateicos.

Jaunā Jeruzaleme, Mājas, vai vēl debešķīgākas jūs būsiet?

18.05.2019.

Madara Rutka

Redzi - cik jūra šodien maiga!

Tue, 03 Mar 2020 19:03:00 +0000

Miers manī plūst kā jūra, tik rimti. Viļņi krastā tiek un izšķīst kā sāpes, kas jāatdod. Tālāk viļņu ceļam krasta nav. Un saules nav, vien maigi zilganā viss dvests.

Tu esi šeit, mans Tēvs. Viss dzīvs.

27.03.2019.

Madara Rutka

Putu galotnēs

Tue, 03 Mar 2020 18:57:00 +0000

Tik saules pielieta jūra bijusi nav sen. Viļņi atskalo prieku. Piedzimšana no jauna ir bijis sāpju pilns ceļš. Viļņi skalojas, saduļķo krastu, viss, kas atrauts, tiek aizskalots prom. Viss manī top jauns.

Nekur tālu nav jāaiziet, lai būtu Mājās. Katrs mans solis ir pateicība, ka man redzēt ļauts.

Viļņi šalc rimtumu.

Putu galotnēs mani pirksti pieskaras auksta metāla stīgām, tās ieskanas. Tālu pamalē, kaut kur dzelmē apklususi Balss.

Liedaga smiltis izvago pēdas. Tu mani nes,- varbūt aiz manis pēdas nepaliek.

Tik skaistā zemē mani nolicis Dievs.

23.03.2017.

Madara Rutka